Uz šīs pasaules tikpat kā nekas nav absolūts.
Uz šīs pasaules tikpat kā nekas nav absolūts. Pat šķietami varenas impērijas, saņēmušas plīkšķi pa Ahileja papēdi, mēdz sabrukt acumirklī, stabili uzņēmumi – grimt bankrota dzelmē, bet nešķiramu ģimeņu galvas – padoties četrdesmitgadnieku krīzes kārdinājumam.
Kuru no minētajiem gadījumiem attiecināt uz Latvijas lielās politikas izveicīgo flagmani Tautas partiju (TP) un tās ne tik veiklajiem un pārbīžu skartajiem konkurentiem, pagaidām vēl laikam pāragri spriest, taču “kaut kas tomēr notiek”. Laikā, kad shēmās prasmīgi ierindas biedri vairs neatgriežas, lai strādātu, un teju pilnībā zudusi sabiedrībai savulaik tik tīkamā “supercilvēku” harizma, bariņš oranžā politgrupējuma aktīvistu jau nolūkojuši celiņu, pa kuru sekot tiem izmestajiem un aizgājušajiem, kas nolēmuši ķerties pie “citas politikas” trauslā salmiņa vai arī raudzīties pār “jauna patriotisma” sētu.
Nebūs pārsteigums, ja topošās “glābējkomandas” izvērtīsies par jaunām bēgošu žurku patversmēm. Jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem TP faktiski bija partija ar atvērtām durvīm, pa kurām ietenterēt “stulbeņu zemē” defilējošām “tirgus tantēm, kas skrien līdzi katram dzērāju kautiņam” (atcerēsimies ekspremjera Viļa Krištopāna daiļo leksikonu!). To steigšus izmantoja caurkritēji, lai savu politisko nākotni balstītu uz partijas PR kampaņā izbazūnētās stabilitātes leģendas šķietami drošā fundamenta.
Ja TP “aizgājēju kustība” pēkšņi neaprobežojas ar plašāk nepamanāmu, provinciālu atkritēju vai lecīga ministra izmešanu pa sētas durvīm, ir iemesls jautāt – vai “žurkas” instinktīvi meklē labāku kuģi vai arī mītiem apvītais “kuģis” patiešām sācis grimt?
