Labās zvaigznes piemiņas nozīmīti saņem cilvēki, kas, nesaudzējot laiku, zināšanas un līdzekļus, daudz laba darījuši apkārtējiem, palīdzējuši bēdās, grūtā brīdī.
Labās zvaigznes piemiņas nozīmīti saņem cilvēki, kas, nesaudzējot laiku, zināšanas un līdzekļus, daudz laba darījuši apkārtējiem, palīdzējuši bēdās, grūtā brīdī. No 1055 labdariem šogad “Labās zvaigznes” piemiņas nozīmītei Latvijā izvirzīti 365, viņu vidū ir arī Sidrabenes pagasta iedzīvotāja Mirdza Jankovska.
Par Mirdzu Jankovsku jeb Mirdziņu, kā viņu mīļi sauc vietējie, pagastā daudzi zina teikt tikai labus vārdus. Pēc dabas ļoti klusa un kautrīga, taču bezgala uzņēmīga un strādīga. Allaž viņa rūpējas par citiem. “Labās zvaigznes” piemiņas nozīmīte darbīgajai kundzei ir pirmais apbalvojums par dāsno sirdi un labajiem darbiem. Mirdza Jankovska daudz palīdzējusi un ziedojusi Salgales pamatskolai, skolas sporta zāles celtniecībai, Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā, kā arī piemiņas vietas izveidei pie Garozas skolas.
Saimniece savā zemē un mājā
Saņemot uzaicinājumu uz labdaru pasākumu Jelgavā, Mirdzas kundze bijusi bezgala pārsteigta un ļoti izbrīnīta. “Sākumā pat īsti nesapratu, par ko man tāds pagodinājums, jo visu, ko daru, daru no sirds,” plecus raustot, viņa smej.
Jā, un darba viņa nebaidās. Jau bērnībā, dzīvojot Sidrabenē, ziema vai vasara, Mirdza cēlās agri no rīta, lai pirms došanās uz skolu mammai ietu līdzi uz lielo fermu palīgā izslaukt govis. “Atceros, kā no rītiem nāca miegs, kā tik ļoti negribējās celties, brist pa lielo sniegu uz fermu, kamēr citi bērni vēl gulēja siltā gultā. Bet tas bija jādara, gribēju to vai negribēju,” atceras Mirdza.
Pēc skolas viņa izmācījusies par grāmatvedi un turpat Salgalē arī strādājusi, taču jutusi, ka dzīvē vēlas darīt ko citu. Mīlestība uz lopiņiem ieaudzināta jau bērnībā, tādēļ, ne mirkli nešaubīdamās, jaunībā Mirdza apguvusi arī zootehniķes arodu. Sākoties privatizācijas ērai, Mirdza tāpat kā daudzi citi nelaida garām izdevību par pajām iegādāties zemi. Kopā ar vīru Franci viņi īpašumā ieguvuši 330 hektāru. “Mums toreiz bija tāds “feins” priekšsēdētājs, kas visiem sacīja, lai iegādājoties zemi, citādi to nopirkšot ārzemnieki un visu izsaimniekošot,” atceras Mirdzas kundze. 1980. gadā pēc piecu gadu būvēšanās iegājuši paši savās mājās “Māllēpes”.
Izveidotajā zemnieku saimniecībā “Ābelītes” Jankovsku ģimene nu apsaimnieko ne tikai 330 ha zemes, viņu aprūpē ir arī liela ferma, kurā ik dienu jāpabaro, jāpadzirda un visādi citādi jāaprūpē vairāk nekā 60 govju, ap 70 jaunlopu un tikpat daudz rukšu. Darba ikdienā pietiek gan pašiem, gan pieciem pastāvīgajiem strādniekiem. Saimniece stāsta, ka pērnā vasara gan nesusi krietni daudz raižu. Lietavu dēļ lielākā daļa vasarāju ražas samirkusi un bija jāizbaro lopiem. “Kad sākām saimniekot, mūsu fermā bija vairāk nekā 130 slaucamu govju, bet, kad “Zemgales piens” par nodotu slaukumu sāka maksāt piecus sešus santīmus litrā, daļu lopu vajadzēja likvidēt, jo pilnīgi neatmaksājās tos audzēt un algot strādniekus,” stāsta saimniece. Arī sivēnmātes turēt neesot izdevīgi, tādēļ saimniecībā tiek audzētas tikai nobarojamās cūkas, ko lielākoties atdod uzpircējiem. Ābelīšu saimniecības produkciju iecienījuši arī vietējie cilvēki, kas šad tad no saimniekiem kādu gaļas gabaliņu nopērkot vai iemainot pret ko citu. Savas priekšrocības arī Salgales pamatskolas skolēniem, piemēram, vecākā klase rudens talkās Mirdzas kundzes biešu laukā nopelnījusi ekskursiju, kas, iespējams, būs izlaiduma brauciens uz Igauniju.
Mirdzai lieti noder dzīvē gūtā grāmatvedības pieredze, taču ar saimniecības dokumentiem, kuru ir neprātīgi daudz, vienalga, jālūdz palīgos algots grāmatvedis.
Laba vecmāmiņa mazbērniem
Salgales pamatskola Mirdzas kundzei ir īpaši tuva, vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā mācās viņas visi trīs mazdēli – Andris, Dairis un Dzintars. “Bērni man vienmēr bijuši mīļi, tādēļ labprāt eju uz skolu, lai satiktos ar viņiem un skolotājiem. Mani bieži aicina uz dažādiem pasākumiem, un iespēju robežās skoliņai arī palīdzu. “Uzskatu, ka šejienes bērniem ir ļoti paveicies ar skolu, šeit strādā brīnišķīgi pedagogi, kas mīl bērnus, prieks par mūzikas skolotāju, kas bērniem māca mīlēt mūziku. Tādēļ laikam arī mana vēlēšanās palīdzēt ir tik liela,” viņa spriež.
Mirdzas kundzes vecākais mazdēls šogad absolvēs Salgales skolu un domā tālāk mācīties kādā no Jelgavas ģimnāzijām. Mirdzas kundze ļoti rūpējas par mazdēliem. Pati ar mašīnu vadā viņus uz nodarbībām, brauc līdzi uz sacensībām un pavada ekskursijās. “Braucu ar mašīnu jau 30 gadu, un man nevajag šoferi, vīra pārziņā ir saimniecības tehnika,” skaidro Mirdza. Viņa stāsta, ka vecāko mazdēlu Dzintaru vairākus gadus cītīgi vadājusi uz karatē nodarbībām Jelgavā, tagad viņš šai nodarbei pielicis punktu un draugu lokā mācās spēlēt ģitāru. Abiem mazākajiem puikām patīk modernās dejas. Vecmāmiņai šķiet, ka Dzintars diezin vai atnāks atpakaļ uz laukiem, bet mazākajiem gan zemes lietas ir tuvas. Tāpēc Mirdza ļoti cer, ka zēni paliks dzimtajā Sidrabenē.
Sarunas laikā Mirdziņa atklāj vēl kādu ģimenes tradīciju: Francis ir aizrautīgs mednieks un pēc veiksmīgām medībām saimniece prot pagatavot brīnišķīgas medījuma maltītes. Īpaši gardas viņai iznākot no meža dzīvnieku gaļas gatavotās desas. “Mamma man bērnībā iemācīja arī maizīti cept, bet tagad nav tādas krāsns – īstai lauku maizei, tādēļ jāiztiek ar plātsmaizi un pīrāgiem,” smaida Mirdziņa.
Priekšā pārbaudījumu gads
Līdz šim Mirdza strādājusi un cīnījusies, kā vien varējusi, taču gaidāmā Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai liek aizdomāties un prātot, kā būs tālāk. “Nezinu, vai ar visām Eiropas prasībām varēsim dzīvot arī tālāk, jo skaidrs, ka pašlaik vismaz mūsu saimniecība tam vēl nav gatava. Iespējams, ka būs jāizvēlas piena lopkopība vai cūkkopība. Jāskatās, kāda būs piena cena Eiropā, tad jādomā. Mūsu ferma ir ļoti veca. Tā ir viena no pirmajām, kas būvēta kolhoza laikā septiņdesmitajos gados. Tajā sasniegt to līmenī, ko prasa Eiropa, vismaz pagaidām mēs nespējam,” teic saimniece. Viņa zina, ka lopkopība prasa smagu un nežēlīgu darbu.
Šis Mirdzas kundzei būs pārbaudījumu gads. Sūri grūti strādājot, cietusi arī viņas veselība. Pēc divu gadu gaidīšanas rindā nu pienākusi viņas kārta pie dakteriem. Par paredzamo operāciju Mirdzas kundze ir gana noraizējusies. Taču viņa ļoti tic, ka labā zvaigznīte, kas tagad mājās glabājas īpašā vietā, būs kā sargeņģelis, kas pašai un visiem viņas mīļajiem palīdzēs iet dzīvē uz priekšu.
***
Cilvēks, kura krūtīs pukst laba sirds
Mirdzu Jankovsku labdarības atbalsta akcijai “Labā zvaigzne” ieteica Salgales pamatskola. Skolas direktore Irēna Pauloviča par Mirdziņu saka: “Tik ārkārtīgi jauku un sirsnīgu cilvēku kā Mirdziņa nav daudz. Jau gadu gadiem ar Salgales pamatskolu viņai ir īpaši siltas attiecības. Viņa ir tā, kas allaž mūs atceras un atbalsta.
Salgales skolā mācās arī trīs Mirdzas mazbērni, par kuriem vecmāmiņa ļoti rūpējas. Mums ir tradīcija, ka reizi pusgadā viena no mazajām un viena no vecākajām klasēm iegūst skolas ceļojošo kausu kā pusgada labākā klase. Un lūk, šo ceļojošo kausu dāvinājusi Mirdza Jankovska. Mirdza arī pirmā skolas ziedojumu kontā ieskaitījusi naudu jaunās sporta zāles celtniecībai. Viņa pat bez īpaša uzaicinājuma piedalās visos skolas pasākumos, jo ir arī tās padomes locekle. Ne jau vienmēr svarīgs ir dāvanas lielums, ļoti nozīmīgi ir tas, ka mēs viņu pie sevis ciemos redzam arī ikdienā. Mirdziņa parasti apjautājas, kā klājas, vai nevar kā līdzēt. Par viņu gribas teikt – viens liels sirds cilvēks! Mirdzai dzīvē nav gājis viegli, bet visam viņa allaž tikusi pāri. Mirdza darba nebaidās, aprūpējot savu saimniecību. Viņa atbalsta ne tikai skolu, bet izpalīdz arī citiem pagasta cilvēkiem ar dārzeņiem un citu pašas saimniecībā izaudzēto. Vecāko klašu bērni pie Mirdziņas gājuši talkās, par ko viņa bērniem finansējusi ekskursijas. Pērn pie Garozas skolas tika atklāts piemineklis represētajiem un dažādās varās bojā gājušajiem iedzīvotājiem. Mirdza bija viena no ziedotājiem, lai pagastā šāda vieta tiktu izveidota.
Esam ļoti priecīgi, ka mūsu pagasts var lepoties ar cilvēkiem, kuru krūtīs pukst tik laba sirds. Arī pirms trim gadiem “Labās zvaigznes” piemiņas godalgu saņēma mūsu pagasta cilvēks Ilgvars Silgailis.
