Ka tornis ir augsts, var manīt tikai no apakšas. Un tur, augšā, viņš stāv – plīvojošu bārdu, vaļā kreklu un muti, kas vēl pilna paša zobu.
Ka tornis ir augsts, var manīt tikai no apakšas. Un tur, augšā, viņš stāv – plīvojošu bārdu, vaļā kreklu un muti, kas vēl pilna paša zobu.
Pavisam vienkārša ir viņa aritmētika. Ne vairāk par četriem sitieniem minūtē – ja jābērē. Citu noteikumu praktiski nav. Ja sirds līksmo, ja svētdiena vai citādi svinama diena – tad tautai tiek zvanīts uz nebēdu. Nav nekādu noteikumu, nekādas interpunkcijas. Zvaniķis strādā pēc izjūtas.
Vakar viņš zvanīja kā traks. Vecajā tornī ir tikai viens zvans, un tad jau meldiņš nevar būt nekāds daiļais. Bet nu zvanīja, ka vai cīrulim jāpaliek skaudīgam. Pēc tam noķēru Alvi «aiz bārdas» un jautāju, kādēļ tāds troksnis.
«Tā viš ir, ja grib būt priecīgs. Tad zvana, ka skan! Un kas man ko bēdāt?»
Nav jau laikam arī, par ko īpaši priecāties. Alvja ģimene (sieva un trīs meitas) velk eksistenci par septiņiem desmitiem latu. Visā mazpilsētiņā viņš var justies bagātnieks, jo citiem tāda nauda tikai sapņos var rādīties. Taču tad, kad Alvis kāpj baznīcas tornī, netiek svērta ne nauda, ne manta. Tad pāri pilsētiņai skan zvans, kas atmiņā atsauc gan baznīcas cēlājus, gan visus tos, kam reiz zvans skanējis. Viņš, Alvis, rausta zvana mēli, un tā runā atklātu valodu.
«Ar zvanu es varu pateikt to, ko domāju, ko citādi pasacīt – mēle neturētu. Ja esmu nikns, varu atļauties paraustīt stiprāk. Ja man ir prieks, tad tādi kā treļļi paši sprūk.»
Bet kā ir šodien?
«Nu tad klausies!»
Un es dzirdu – ne vaimanas, ne žēlošanos par grūtumiem. Es dzirdu to, ko katrs no mums vēlas dzirdēt. Tās gan nav priecīgas notis. Zvans sit. Pa ausīm, pa galvu, pa… jā, kas tad mums ir tur, starp ausīm, zem galvas kaula? Tur jābūt atmiņai.
Pirms četrpadsmit gadiem, kad Rīgā pulcējās rakstnieku kongress, Stokholmā pie vīna glāzēm sēdēja kāds ducis cilvēku. Klausījāmies radio. Biju uzaicināts ar priekšlasījumu par «noslēpumiem» padomju Latvijā. Komentēju savu rakstu tolaik progresīvākajā avīzē «Padomju Jaunatne», kurā biju rakstījis par Baldones atomkapsētu. Jutos mazliet neērti par to uzmanību, kas man tika veltīta. Viņi, cilvēki, kas tikai teorētiski zināja, ko nozīmē dzīve jūras šajā krastā, kāri tvēra katru vārdu. Taču tas nevilkās ilgi, jo pēc pusstundas gaidīja ierodamies Juri Kažu, Zviedrijas neatkarīgo korespondentu, kas piedalījās Latvijas radošās inteliģences kongresā.
Viņš ieradās ap deviņiem vakarā. Pieslēdza videokameru pie televizora, un mēs redzējām to, kas tikai pirms dažām stundām bija risinājies Rīgā. Tagad tās ir hrestomātiskas gudrības, bet toreiz mēs bijām vaļā mutēm.
Kāds dūšīgs vīrs, izspīlējis vēderu, ar pirkstiem bungāja galdu. Kad beidzās divu stundu ieraksts, viņš pacēla glāzi un teica īsi: «Par Latviju!» Tas bija Vilnis Zaļkalns. Bruno Kalniņa preses sekretārs un visādi citādi slavens. Man prātā viņš paliks ar savām trīs meitām, kas perfekti runāja latviski, ar alu pulksten četros no rīta un vācu krodziņu svētdienā.
«Par Latviju,» teica Vilnis. Un pēc šiem vārdiem noskanēja dzidrs «dzin», «dzin».
Nevienam no mums nebija priekšstata par to, kas īsti būs Latvijā un ar Latviju. Bet visi zinājām, ka – būs. Kas? Vai labs, vai slikts?… Katrā ziņā – citāds. Mūsu pašu veidots. Radīts. Lolots.
Vai nu, pēc desmit, divpadsmit gadiem, varam būt gandarīti?
Ne katrs.
Ne visi.
Ne ļoti.
Bet tā ir tieši tā Latvija, ko esam veidojuši. Arī – ņurdēdami, arī – balsodami, arī – smīkņādāmi. Mums ir tas, kas mums ir – Latvija. Un tai pāri skan zvans. Mazliet ieplaisājis, mazliet vientuļš. Taču tā man ir jaukākā mūzika, kas skan no tur tā torņa, kas, iespējams, nemaz nav pats augstākais pasaulē. Taču tas ir tieši manas pilsētiņas baznīcas tornis, un tie ir mana vecā drauga Alvja zobi, kas spīd aiz sirmās bārdas, kad viņš rausta zvana auklu.
