Brīdī, kad šķita – teju, teju sāksies vētrainas diskusijas par iespējamo Latvijas komisāra kandidātu Eiropas Komisijā, premjerministrs ar Valsts kancelejas palīdzību vakar publiski paziņoja, ka viss jau faktiski ir noticis un saskaņots.
Brīdī, kad šķita – teju, teju sāksies vētrainas diskusijas par iespējamo Latvijas komisāra kandidātu Eiropas Komisijā (EK), premjerministrs ar Valsts kancelejas palīdzību vakar publiski paziņoja, ka viss jau faktiski ir noticis un saskaņots. Jeb, kā teikts sausajā un birokrātiskajā valodā: “.. telefonsarunā Ministru prezidents Einars Repše vienojās ar EK prezidentu Romani Prodi par potenciālo Latvijas kandidātu komisāra postenim. Šajā amatā tiks virzīta pašreizējā ārlietu ministre Sandra Kalniete. Visticamāk, jau nākamajā otrdienā par šo jautājumu lems arī Ministru kabinets. “Romani Prodi man apstiprināja, ka piekrīt šai kandidatūrai un jau tuvākajā laikā – pēc Sandras Kalnietes kandidatūras apstiprināšanas valdībā – izteica vēlmi ar viņu tikties, lai klātienē pārrunātu turpmāko sadarbību,” apliecina Ministru prezidents E.Repše.”
Un vēl. Kā lai apvainojas par padoma neprasīšanu, ja pats premjers publiski paziņo, ka viņš par Kalnietes virzīšanu EK komisāra amatam izšķīries, uzklausot diskusijas sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos, apriežoties ar koalīcijas partneriem un valdības locekļiem.
Lai nu teiktais par plašo apspriešanu paliek uz paša E.Repšes un viņa domubiedru sirdsapziņas. Galu galā nekādas lielās izvēles jau principā nebija. Plašāk izskanēja tikai divi iespējamo kandidātu “tēvzemiešu” Guntara Krasta un Roberta Zīles vārdi. Bija minēts arī pašreizējais ekonomikas ministrs Juris Lujāns. Izvērtējot viņa piemērotību EK komisāra amatam, redzams, ka šī kandidatūra “nevelk”. Atliek vienīgi cerēt, ka Kalnietes kundzes tālāka apstiprināšana neiestrēgs starppartiju iekšējās “rīvēšanās” dzirnavās, kā tas atgadījās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju.
Tomēr notikušais vedina uz daudz dziļākām pārdomām par to, vai Latvijas politiskā elite vispār izprot jautājumu par komisāra posteņa jēgu un valsts ārpolitikas prioritātēm. Vismaz pats kandidāta “izvirzīšanas” un “apstiprināšanas” process par to neliecina. Izņemot fakta konstatāciju, ka EK komisārs vairs nepārstāv savu valsti, bet kādas nozares attīstību visā Eiropas kopienā, nekādas plašākas diskusijas nav notikušas.
Spriežot pēc notikumu attīstības, tādu arī nebūs. Tāpēc joprojām miglā paliek tīts jautājums, kādas ārpolitiskās un, vēl jo svarīgāk, arī ekonomiskās prioritātes izvirzīsim “saviem” cilvēkiem Briselē. Nebūsim taču tik naivi – tur esošie pārstāvji, pildot visas ES politikas virzību, aizstāv savu nacionālo valstu intereses.
Tā vien šķiet, ka vietējiem politiķiem daudz svarīgāks ir pats komisāra krēsls un iedabūt tajā savējo. Faktiski tā ir ilūzija, ka pietiek iesēdināt vienu cilvēku, un viss notiks pats no sevis. EK ir vieta, kur veido visas Eiropas nākotnes politiku un bez pašu valstī apspriestiem un beigās definētiem Latvijas stratēģiskiem mērķiem mums tur nav ko meklēt. Citādi atkal varēsim tikai nopūsties, ka esam bez mugurkaula un kāds cits mūs izmanto savu mērķu sasniegšanai.
Kārtējo reizi esam palaiduši garām iespēju vienlaikus ar diskusiju par EK komisāra kandidātu beidzot formulēt, ko vēlamies Briselē panākt. Tā vien liekas, ka politiskajā elitē ilgi valdošā eiforija par pašu iestāšanās faktu ES joprojām nav pārgājusi. Nobeigumā jāatzīmē, ka drīzumā gaidāma vēl kāda izrāde – kam būs atbrīvojies ārlietu ministra portfelis. Ja jaunā ministra izvēle risināsies tikpat “atklāti”, nenoskaidrojot nopietnās diskusijās ārējās politikas prioritātes, tikvien iegūsim kā Latvijas komisāres seju, kas reizi pa reizei smaidīs no TV ekrāniem.
