Par to, ka Lielupē mīt zivis īsta milzeņa izmēros, sestdienas rītā pārliecinājās jelgavnieks Genādijs Karpovs.
Par to, ka Lielupē mīt zivis īsta milzeņa izmēros, sestdienas rītā pārliecinājās jelgavnieks Genādijs Karpovs.
Savā iemīļotajā spiningošanas vietā – lejpus dzelzceļā tiltam – viņš bija jau četros no rīta. «Īpašu cerību, ka zivis ķersies, man nebija. Pūta ziemeļaustrumu vējš, turklāt jūlijs nav labākais līdaku spiningošanas gadalaiks. Neesmu māņticīgs, bet arī trīspadsmitais datums tomēr viesa zināmas bažas,» stāstu sāka makšķernieks.
«Cope» sākusies, metru pa metram pārbaudot jau zināmās vietas. Izmēģināti bija teju vai visi vizuļi un visi dziļumi. Bet veiksme vienmēr atalgo neatlaidīgo.
«Pēkšņi spininga kāts saliecās lokā, un spoles bremzes tarkšķis pārtrauca rīta klusumu. Cīņa ilga divdesmit minūtes, bet neliegšos, ka šajā laikā sirds notrīsēja vairākkārt, jo baidījos, ka neizturēs aukla. Tikai pēc piecu minūšu stīvēšanās līdaku izdevās dabūt līdz ūdens virsmai, kur tā cīņas karstumā mēģināja taisīt «svecīti». Ieraugot zivs izmērus, biju pārsteigts un sajūsmināts vienlaicīgi. Tūlīt pēc tam zivs strauji devās dziļumā uz tilta pusi. Tikai pēc kādiem piecdesmit metriem izdevās apturēt tās skrējienu. Un tā metru pa metram, kamēr aizvadīju līdz krastam. Tā kā ķeseles līdzi nebija, vajadzēja «ņemt aiz acīm» un ar rāvienu vilkt krastā,» azartā acīm spīdot, savu stāstu turpina Genādijs. Pēc svēršanas izrādījās, ka noķertais «kukainis» «velk» astoņu kilogramu un 100 gramu svarā. Garums – viens metrs.
Ko darīt ar lomu, lieliski pierādīja veiksmīgā makšķernieka dzīvesbiedre Irina, kuras kulinārijas brīnumu – līdakas kotletes – izdevās nobaudīt arī «Ziņu» reportierim. Viņa smiedamās stāstīja, ka ģimenei ar vienu veiksmīgo metienu pietiks ilgi. Droši vien būšot uz laiku jānoslēpj makšķerrīki.
To, ka šajā ģimenē veiksme ir meistarības likumsakarība, pagājušajā gadā pierādīja dēls Artjoms, kura noķertā četrpadsmit kilogramu līdaka ieguva «Lauku Avīzes» Gada zivs titulu.
