«Tādi mūsu valstī ir noteikumi! Punkts!» nesen kā ar aukstu dušu «dzimtsarakstos» aplieti kādi jaunie vecāki, kad viņi savam jaundzimušajam centās iegūt dzimšanas apliecību, kurā tautība būtu minēts «latvietis» un apliecināta Latvijas pilsonība.Izrādās, vainīga vīra, trimdā dzimušā latvieša, Amerikas Savienoto Valstu pase. Lai gan māmiņa ir mūsu valsts piederīgā un saskaņā ar likumu Latvijas pilsonība bērnam pienākas automātiski, ja tāda ir kaut vienam no vecākiem, mūsu birokrātijai, protams, ar to par maz. Jādodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, jāraksta iesniegums un pilsonība jāpieprasa. It kā pārvaldei būtu kāds likumīgs pamats to atteikt! Kādam varētu šķist – kas tur liels? Drošs paliek nedrošs, papīrs uzrakstīts, un miers! Taču jaunos vecākus šis riņķadancis ietekmējis gan finansiāli, gan morāli. Laikus neiegūtā mazuļa personas koda dēļ aizkavējušies pabalsti. Apdraudēta iespēja tikt pašvaldības bērnudārzā. Taču par visu vairāk sāp attieksme – latviešiem jāpierāda, ka bērns ir latvietis un viņam pienākas Latvijas pilsonība!Pamatīga aizķeršanās aiz likuma burta gadījusies arī mūsu šīsdienas stāsta varonei Ilzei. Lai gan vairākus gadus viņa dzīvojusi Holandē, bērniņu, kas dzimis attiecībās ar šīs valsts piederīgo, vecāki vēlējušies reģistrēt Latvijā. Taču arī viņiem nākas pierādīt savu taisnību un turklāt tiesā. Šoreiz ne par pilsonību, bet paternitāti. Par spīti tam, ka Holandē veiktajās DNS analīzēs melns uz balta uzrakstīts, kurš ir mazuļa tēvs. Pēc likuma burta izrādās, ka tas ir Ilzes bijušais vīrs.Var jau moralizēt, ka jādzīvo «likumīgi». Tomēr dzīve ir vitāla un mainīga un mēdz sagādāt dažādus neplānotus pavērsienus. Kāpēc tam nepielāgot arī likuma burtu? Taču tā vietā turamies pie sava akmenī iecirstā un dauzām punus, radot nevajadzīgas sāpes un kurnēšanu.
Zveļ ar birokrātijas vāli
00:01
22.05.2012
37