Zviedrija ir mūsu tuvās ārzemes, taču, kad sper kāju uz zviedru zemes, ātri vien rodas grūtības atbildēt uz jautājumu, kādi tad ir šīs zemes iedzīvotāji.
Zviedrija ir mūsu tuvās ārzemes, taču, kad sper kāju uz zviedru zemes, ātri vien rodas grūtības atbildēt uz jautājumu, kādi tad ir šīs zemes iedzīvotāji. Apkārt to vien redzi kā dažādu ādas krāsu un rasu pārstāvjus. Protams, ņemot vērā Latvijas sašķelto sabiedrību, likumsakarīgi rodas jautājums, kādu brīnumlīdzekli zviedri uzgājuši, lai savā zemē bez kompleksiem plecu pie pleca varētu sadzīvot zviedrs, irākietis, kurds vai cilvēki, kas uz Zviedriju labākas dzīves meklējumos atbēguši no bijušās Dienvidslāvijas?
No imigrācijas uz integrāciju
Zviedriju tiešām var droši saukt par daudznacionālu zemi. Par to kaut vai liecina vairāki demogrāfiski rādītāji, piemēram, katrs desmitais iedzīvotājs no simts ir dzimis ārpus Zviedrijas, savukārt 800 tūkstošiem cilvēku viens vai abi vecāki dzimuši ārpus Zviedrijas. Šie iedzīvotāji nokļuvuši Zviedrijā no 203 pasaules valstīm. Svaigākā statistika liecina, ka Zviedrijā dzīvo 8 966 898 iedzīvotāji. Tātad acīmredzams ir fakts, ka zviedriem nopietni jādomā, kā integrēt citzemniekus, kas vēlas apmesties uz dzīvi Zviedrijā.
“Tagad tā ir cita politika,” par to, kā mainījusies Zviedrijas imigrantu un bēgļu integrācijas politika, “Ziņām” stāsta Zviedrijas Integrācijas padomes Stratēģisko pētījumu departamenta direktors Raufs Resisasi. Viņš piemetina, ka 90. gados tā bija raksturojama kā imigrācijas, nevis integrācijas politika, jo bija atšķirīga pieeja attieksmē pret ieceļotājiem Zviedrijā.
Faktiski Zviedrijas imigrācijas politika sākās Otrā pasaules kara laikā. 50. gados uz šo valsti imigrēja vidēji 10 tūkstoši cilvēku. Savukārt 60. gados imigrantu vilnis krasi palielinājās, un valstī ik gadu iebrauca no 30 līdz 60 tūkstošiem imigrantu, no kuriem tikai retajam bija bēgļa statuss. Taču moderno imigrācijas politiku Zviedrija uzsāka realizēt 70. gados, un tā bija balstīta uz 60. gados gūto pieredzi.
Šīs politikas pamatā bija četri pamatprincipi: vienlīdzība, kultūras izvēles brīvība, kooperācija un solidaritāte, turklāt jāņem vērā, ka šajā periodā Zviedrijā notika stabila ekonomiskā attīstība. Taču šī pietiekami liberālā politika ilgtermiņā neizrādījās produktīva, jo jau 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā zviedri pieredzēja jaunu imigrācijas vilni, kas palielināja patvēruma meklētāju skaitu no 10 līdz 30 tūkstošiem gadā. Irāņi, irākieši, čīlieši, argentīnieši, kurdi, eritrejieši un citi Zviedrijā izveidoja jaunas bēgļu grupas. Viens no lielākajiem bēgļu pieplūdumiem notika no 1992. līdz 1994. gadam, kad Zviedrija deva patvērumu vairāk nekā 170 tūkstošiem cilvēku, kas pārsvarā bēga no karu plosītās Dienvidslāvijas.
“90. gados Zviedrijā bija tendence pasliktināties ekonomiskajai attīstībai. Tad saasinājās arī imigrantu jautājums, jo lielākā daļa imigrantu bija bezdarbnieki,” skaidro R.Resisasi. “Mēs sapratām, ka daudzi imigranti ir pilnīgi marginalizēti kā fiziski, tā garīgi. Ja caurskata 90. gadus, nevar nepamanīt, ka šai jomā kaut kas nebija kārtībā. Bija tāds ministrs no sociāldemokrātiem Lumbergs, kas patiesībā iesāka reformēt šo imigrācijas politiku. Viņš sacīja, ka mums jātransformē imigrācijas politika, saglabājot tās principus. Lumbergs uzskatīja, ka toreizējā politika nav devusi neko labu, bet vairojusi tikai ekonomiskās problēmas.”
Par multikulturālismu, pret – diskrimināciju
Ne tikai ekonomiskās attīstības apsīkums, bet arī 90. gados izraisītās zviedru diskusijas par ksenofobiju un rasismu mudināja valdību ķerties klāt imigrācijas politikas reformai, to pavēršot integrācijas politikas virzienā.
Par izšķirošo pagrieziena punktu uzskatāms 1997. gads, kad Riksdāgs (Zviedrijas parlaments) nolēma imigrācijas politiku mainīt pret integrācijas politiku. Atšķirībā no iepriekšējās bēgļu un imigrantu izmitināšanās zviedru lielāko pilsētu nomalēs (Stokholmā, Gēteborgā, Malmē) integrācijas virziens pasvītro etnisko un kultūras daudzveidību, kā arī imigrantu un bēgļu izglītošanu un kvalifikācijas celšanu, kas garantētu viņu konkurētspēju darba tirgū.
Zviedri uzskata, ka šādai politikai pret iebraucējiem ir daudz pragmatiskāks pamats, proti, atbildība no valsts tiek daļēji novirzīta uz imigrantiem, kuriem nu vairāk jārūpējas par sevis nodrošināšanu, nevis tikai jācer uz Zviedrijas labklājības sistēmu kā glābiņu no visām sociālekonomiskajām likstām. Turklāt, kas sevišķi svarīgi Latvijas integrācijas politikas kontekstā, zviedri imigrantu integrāciju sāk nopietni veidot (ar valodas apmācību un bezdarba samazināšanu) tieši pašvaldību līmenī.
Protams, šāda atbildības pārdale ne visus imigrantus apmierina, jo daļa no viņiem jau apraduši ar regulārajiem sociālajiem pabalstiem, kas itin labi var nodrošināt viduvēju dzīvošanu. “Visskeptiskāk uz integrācijas politiku raugās bēgļi,” uzskata Zviedrijas ombudsmena jeb tiesībsarga pret etnisko diskrimināciju jurists Anderss Bergstrands. Viņš gan piemetina, ka pašreizējie bēgļi nav vienīgie, kas iesniedz sūdzības par etnisko diskrimināciju, jo sūdzas arī “daudzi, kas Zviedrijā ir nodzīvojuši vairāk nekā desmit gadu”. Pagaidām arī jaunā politika nav spējusi atraisīt imigrantu politisko aktivitāti, jo nacionālajā līmenī tā ir diezgan zema. Tomēr pakāpeniski tiek izmantotas jaunas pieejas, lai Zviedrijā iebraukušos padarītu par “īsteniem zviedriem”. “No pētījumiem esam sapratuši, ja iebraucējs Zviedrijā jau no sākuma tiks nodrošināts ar iespējām, tad ekonomiskas problēmas valstī viņu neskars,” “Ziņām” pauž R.Resisasi. “Sagatavojot labu iepazīstināšanas programmu imigrantam, mēs viņu sistemātiski iesaistām Zviedrijas sabiedrībā. Protams, pret katru imigrantu nepieciešama atšķirīga attieksme, tāpēc neprasām, lai viņš uzreiz prastu zviedru valodu, bet virzām viņu uz noteiktu spēju attīstīšanu.”
Centrālā integrācijas politikas prioritāte ir radīt iespējas imigrantiem sevi attīstīt darbā, kā arī iespējas izmantot savas zināšanas jau tiem, kas strādā. Zviedrija lepojas ar šādu integrācijas pieeju, uzskatīdama, ka tā ir pietiekami unikāla un Eiropā praktiski neizmantota.
“Ja jūs izietu ārā un izsauktu taksometru, tad, ziniet, mani īpaši nepārsteigtu tas, ka taksists būtu iepriekš bijis lielākās slimnīcas izpilddirektors Bagdādē,” Zviedrijas integrācijas politikas specifiku klāsta R.Resisasi. “Kas notiek? Neviens iepriekš nevērtēja šā cilvēka profesionālās kvalifikācijas, un nevienam nerūpēja tas, ko viņš darīja Bagdādē, tāpēc viņš sāka strādāt par taksistu, lai gan tai pašā laikā mums Zviedrijā slimnīcās ir ļoti nepieciešami augsti kvalificēti ārsti. Vēlos pateikt, ka mēs līdz šim esam pieļāvuši vairākas kļūdas, jo patiesībā šā vīra vieta ir nevis mašīnā, bet slimnīcā. Mēs sakām – hei, pamostieties, paskatieties, kādi ir cilvēki, kas dzīvo jūsu pašvaldībās.”
Zviedrijā darbojas speciāla ombudsmena jeb tiesībsarga institūcija, kas paredzēta sūdzību par etnisko diskrimināciju izskatīšanai. “Pagājušajā gadā mums tika iesniegts 600 sūdzību. 300 no tām bija saistībā ar grūtībām iegūt darbu, jo kā galvenais iemesls bijusi darba ņēmēja etniskā piederība. 150 sūdzību saistīts ar problēmām darbā, piemēram, dažāda veida neiecietīga izturēšanās darbavietā, netaisnīga algu sadale,” “Ziņām” atklāj tiesībsargs jurists Anderss Bergstrands. Itin bieži tiesībsargam jāsaskaras ar tādām lietām kā, piemēram, kādam “nezviedram” ir aizliegts ikdienā ievērot nacionālās tradīcijas, piemēram, nēsāt parandžu.
