Atrodot patiesās dvēseles stīgas

Madara Fogelmane sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta, ar ko ir jārēķinās, spēlējot čellu, dalās ar to, kādi instrumenti ir viņas rīcībā, ieskicē cilvēkus, kuri viņu iedvesmo, un atklāj savus tuvākos nākotnes plānus.
– Kā notika tava pirmā iepazīšanās ar čellu?
Čellu sāku spēlēt piecu gadu vecumā, bet vēl pirms tam, kad skolotāja jautāja, vai es vēlētos apgūt šo instrumentu, atbildēju – jā, lai gan pat nezināju, kas tas vispār ir. Jau stipri vēlāk, agrīnos tīņa gados, mans patēvs, kurš pēc tautības ir soms, reiz no savas dzimtenes man atveda vienu no grupas “Apocalyptica” diskiem, un tas, lūk, manā dzīvē bija ļoti būtisks pavērsiens, kas pamatīgi ietekmēja. Es sapratu, ka gribu darīt kaut ko līdzīgu kā šis simfoniskā metāla kvartets.
– Tu esi minējusi, ka čella skanējums ir vistuvākais (no visiem citiem instrumentiem) cilvēka balss tembram. Vai vari, lūdzu, padalīties vēl ar kādiem interesantiem faktiem par čellu?
Mums, čellistiem, ir ļoti paveicies ar šo stīgu instrumentu, jo varam to spēlēt visdabiskākajā ķermeņa stāvoklī. Mums nav tā kā, piemēram, vijolniekiem, kad rokas ir jātur augšā. Mēs varam sēdēt un būt pilnībā atbrīvoti. Turklāt, kad čells tiek spēlēts, tā radītās vibrācijas iziet cauri visam ķermenim. Tas ir viens no skaistākajiem instrumentiem pasaulē arī tāpēc, ka tam ir ļoti daudz reģistru – teiksim, vijolei ir tikai augšējās notis, kontrabasam – zemās, bet čellam ir gan augšas, gan vidus, gan basi. Un ar šīm raksturīpašībām vien tas ir unikāls instruments.
– Vai tev ir vairāki instrumenti? Pastāsti par katru no tiem mazliet detalizētāk.
Jā, man ir vairāki čelli. Elektriskais instruments, zīmola “Yamaha” modelis “SVC 110 Silent Cello”, ar ko jau ļoti ilgus gadus esmu nospēlējusi savā rokkamerorķestrī “Das Sonntags Legion”. Kaut arī man pieder jau gandrīz piecpadsmit gadu, tas joprojām skaitās viens no labākajiem savas klases instrumentiem pasaulē. Tam ir pilnais korpuss, un tā forma man rada visdabiskāko sajūtu, to spēlējot. Tad vēl ir trīs akustiskie čelli. Vienu gluži nesen, 2018. gadā, man izgatavoja Sanktpēterburgā strādājošais meistars Romāns Naumovs. Šo instrumentu es iegādājos savam maģistra grāda eksāmenam, kas notika ļoti lielā konservatorijas zālē, un man bija nepieciešams kaut kas stipri jaudīgs un ekspresīvs, lai spētu izvēlēto sarežģīto programmu nospēlēt tādu, kāda tā ir paredzēta. Kad atgriezos Latvijā un vairāk sāku nodarboties ar folkpopu, kur es dziedu un arī spēlēju, šis čells man bija par skaļu. Vajadzēja kaut ko nedaudz mierīgāku, un tā pie manis nonāca “Ūsiņš” (tā es to saucu). Šo instrumentu ir radījis kāds nezināms latgaliešu meistars, un tas ir aptuveni astoņdesmit līdz simts gadu vecs. Šis čells ir tādā ļoti jūtīgā stāvoklī, tas ļoti, ļoti jāuzpasē – visu laiku kaut kādas vietas veras vaļā, līdz ar to tas nemitīgi jāved uz remontu. Šim čellam ir ļoti silts tembrs, un tādēļ man tas patīk. Tad ir vēl viens instruments, tāds riktīgi jaudīgais čells, ar dziļiem basiem. Tam arī ir vārdiņš, “Pērkons”, un tas šobrīd ir mans vismīļākais čells.