Liene Krūmiņa
Latvju Pirts un spa asociācijas valdes locekle Aija Stepanova aicina stiprināt senās latvju pirtniecības zināšanas un tradīcijas
Šogad Latvju Pirts un spa asociācija atzīmē piecu gadu jubileju. Šajā laikā ir paveikts daudz – izveidots oficiāls 17 pirts terminu saraksts ar terminu definīcijām latviešu valodā vienotai lietošanai speciālajā literatūrā un oficiālajā saziņā, izstrādāts profesijas standarts “Pirtnieks” un “Pirts meistars”, trīs gadu garumā īstenotas interešu izglītības stundas Staļģenes vidusskolā “Mazais pirtszinis”, noorganizēti septiņi pirtnieku festivāli Zemgalē, Latgalē un Kurzemē un vēl daudz kas cits. Tuvojoties Latvijas Pirts dienai, kas katru gadu Latvijā tiek svinēta septembra otrajā sestdienā, “Ziņas” uz sarunu aicināja Latvju Pirts un spa asociācijas valdes locekli Aiju Stepanovu, kura, ceļot godā pirts tradīcijas, aicina ikvienu uz astoto Pirts un veselības festivālu, kas norisināsies 10. un 11. septembrī Tērvetē, Gulbju ezera krastā.
– Piedalījāties Latvju Pirts un spa asociācijas tapšanā. Kur ir tās pirmsākumi?
Latvju Pirts un spa asociācija radās Jelgavas novadā. 2016. gadā novada pašvaldībai, stādaudzētavai “Dimzas” un biedrībām “Latvijas pirts” un “Radosme” radās ideja rīkot pirts svētkus, kas ir vērsti tieši uz cilvēkiem, uz tautu, lai cilvēki iegūtu zināšanas, lai viņi sastaptu pirtnieku vaigu vaigā, jo kur tu vēl tā sastapsi? Ja tu zini savu pirtnieku – labi, bet, ja tu nekad neesi bijis pie pirtnieka un nezini, kas tas ir, tad šis festivāls ir vieta, kur vari paskatīties acīs vairākiem pirtniekiem pēc kārtas, masieriem, vari sajust, kurš tev der, patīk, ar kuru izveidojas kontakts.
2016. gadā notika pirmais pirtnieku festivāls pie Nākotnes dīķa un pēc tam dzima asociācija – sastapām līdzīgi domājošos, sapratām, ka tas ir jānes cilvēkiem. Nevis vien pirtniekiem, šauram lokam, bet tautai – pirtniecības zinības un tradīcijas, dziedināšana, veselīga dzīvesveida tradīcijas.
Daudzi maldīgi domāja, ka tas ir tikai pirtniekiem paredzēts festivāls. Pirtnieki savā starpā komunicē dažādos slēgtos pasākumos, bet festivāli ir domāti ikvienam cilvēkam, ģimenēm un kompānijām, lai satiktos un baudītu labjūti dabā, iepazītu pirts dzīvesveidu, veselīga dzīvesveida praktiķus. Joga var būt dzīvesveids, arī pirts ir dzīvesveids. Pirts nesākas ar to, ka tu uzlej ūdentiņu uz akmeņiem un tikai sē-
di pirts siltajā vidē. Pirts sākas krietni pirms tam – ar augu lasīšanu, ar noskaņošanos un kurināšanu, un citiem veselīga dzīvesveida aspektiem dabā un pirtī.
– Kā pati nonācāt līdz pirtslietām?
Es nāku no mediķu dzimtas. Mamma bija ģimenes ārste un no mazām dienām vadāja pa pļavām un mācīja par augiem, to ārstniecisko iedarbību, par saikni ar visu dzīvo dabu visapkārt. Mājās mums bija pirtiņa, un tagad es pati esmu pirtniece savai ģimenei. Pirts ir liels stūrakmens laviešu dziedināšanas tradīcijā, tā ir sena, tūkstoš gados mērāma tradīcija. To var kopt un lolot ikviens pirtsmīlis un pirtnieks, jo mūsu tautā ir dziļa saikne ar dzīvo dabu visapkārt, lutināšanas un dziedināšanas vilkme palīdzēt sev un saviem cilvēkiem būt veselumā. Lai nodarbotos ar pirtniecību profesionāli, ir jāiet mācīties, jāiegūst izglītība kādā no pirts skolām vai individuāli pie kāda pirts meistara, jāreģistrējas veselības inspekcijā, un tad var kļūt par profesionālu pirtnieku, kurš sniedz drošus pakalpojumus, bet būt pat pirtsmīli sev, savai ģimenei un draugiem var pilnīgi jebkurš.
– Latvju Pirts un spa asociācija – kādēļ arī spa?
Tādēļ, ka pirtī veic ne tikai pēršanas procedūras, tur notiek arī skrubēšana, masāža, tiek liktas maskas, pirts ir latvisks spa. Tā ir relaksācija, un daudzi pirtnieki ir arī spa speciālisti. Nevajag uzskatīt, ka pirtī var dabūt tikai ar pirtsslotu pa dibenu. Ir dažāda veida speciālisti – kāds aromterapiju apguvis, pirtnieks var būt arī fitoterapeits, masieris, likt aplikācijas, strādāt uz skaņu un krāsu terapiju, pirtnieks ir universāls “wellness” jeb labjūtes speciālists, un pirts ir tā vieta, kur tas viss tiek darīts vienkopus. Pirts nenozīmē tikai ar pirtsslotu vicināties. Pirtnieks pirtī apvieno tik daudz metožu, kā strādāt ar cilvēku, – mālu, dūņas, svaigā gaisa terapiju, dziesmu terapiju caur tautasdziesmu un daudz ko citu, tas viss mums ir vienā pirtī pieejams, atkarībā no tā, ko apguvis un māk pats pirtnieks.
Pirts tradīcija ietver tik daudz, un maz cilvēku zina, ka standarta individuālais pirts rituāls ilgst vismaz trīs četras stundas un vienam cilvēkam tiek sagatavotas aptuveni 12 slotas, dažādi zālīšu uzlējumi, skrubji, maskas. Ja pirtnieks ir prasmīgs, pārzina fitoterapiju, aromterapiju un citas dziedināšanas metodes, var sanākt ļoti jaudīgi.
Arī ārzemnieki nepazīst mūsu vārdu “pirts”, daudzi saka – sauna, baņa, hammams vai vienkārši “Latvian spa”.
– Kādi šobrīd ir pirts nozares lielākie izaicinājumi?
Pirts tradīcijai vajadzētu kļūt pelnīti atzītai savās mājās – tapt iekļautai Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Mūsu visu pirtnieku kopīgs uzdevums būtu aizvest šo gadu tūkstošiem seno latviešu tradīciju uz UNESCO, domāju, ka valsts un mūsu tauta tikai iegūtu no tā.
– Kādas darbības veicat, lai to īstenotu?
Jāsaprot, ka tas ir ilgstošs kopdarbs soli pa solim, kurā iesaistīti daudzi pirtniecībai tuvu stāvoši ļaudis jau trīsdesmit gadu griezumā. Asociācija iesaistījusies vien nesen, jo esam salīdzinoši jauna organizācija. Mūsuprāt, no sākuma jāsakārto birokrātiskā puse, lai uz to varētu virzīties. Tieši tāpēc izstrādājām gan pirtnieka un pirts meistara profesijas standartu, gan pirts terminoloģiju – lai mēs spētu runāt vienā valodā un stāstīt arī pasaulei par šo Latvijas dārgumu – latviešu dziedināšanas un pirts tradīciju.
Šis ir darbiņš, kurā katrs ieliek savu artavu. Piemēram, Ieva Ančevska ir veikusi apbrīnojamu pētījumu un publicējusi grāmatu “Latviešu dziedināšanas tradīcija”, Janīna Kursīte-Pakule pētījusi tautasdziesmas un izdevusi “Dainu kodeksu”, šo trīsdesmit gadu laikā ir darīts ļoti daudz, lai celtu godā šo skaisto tradīciju. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir iespējams apskatīt senās pirtis, to pirmsākumus, vecās koka ēkas ar pērtuvēm.
Igauņiem UNESCO sarakstā ir melnā pirts, lietuvieši savu pirts tradīciju nesen pievienojuši Lietuvas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. Gribētos, lai arī latviešiem izdodas, ņemot vērā to, cik ir sena mūsu pirts tradīcija.
– Kas dod vislielāko gandarījumu pēc pieciem gadiem asociācijā?
Apziņa, ka katrs atrodas savā vietā un varam būt kā savienojums starp pirtniekiem un cilvēkiem. Pirtnieks, kurš ikdienā strādā ar cilvēkiem, sabiedrībai ir praktiski neredzams, jo darbojas atstatus, un nereti viņam nav ne laika, ne vēlēšanās rakstīt kādus dokumentus vai rīkot kopā sanākšanas. Tāpēc esam mēs, asociācija, kurā rūpējamies par pirts nozari Latvijā. Rīkojot ikgadējos festivālus, lielākais gandarījums ir apziņa, ka tu spēj savest kopā gan pirtniekus, gan pirtsmīļus, gan tos, kas nereti nemaz nezina, kas ir pirts un mūsu pirts tradīcijas. Prieks par to, ka cilvēki satiekas – dzimst jauna sadarbība ne tikai pirtnieku starpā, bet arī lieliski atklājumi un atradumi pašiem cilvēkiem, un beigās iegūst visi.
– Latvijā pirtnieku skaits palielinās vai sarūk? Nākotnē pirts tradīcijas kļūs stiprākas vai arī attālināsies no latviešu ikdienas?
Tradīcijas noteikti kļūst stiprākas un plašākas. Pēdējos gados arvien vairāk tiek organizēti semināri un pasākumi, kuros pirtiņas un pirtniekus var apmeklēt ikviens, kurš sācis par to interesēties. Palielinājies arī profesionālo pirtnieku loks. Pirtsmīļi, kuri paši mājās per savus ģimenes locekļus un draugus, iespējams, pēc kāda laika sajūt, ka vēlas apgūt to padziļinātāk.
– Kā ar jauno paaudzi? Vai tai pirts tradīcija ir aktuāla?
Viss sākas ģimenē. Ja ģimenē ir pirtī gājēji, tad noteikti arī bērni par to interesēsies un novērtēs. Citus gadus esam rīkojuši arī bērnu pirtnieku konkursus. Bērni, kuri festivālā piedalās konkursā, per savus opīšus, omītes, mammas un tētus, viņiem ir interese. Trīs gadus pirms Covid-19 pandēmijas Staļģenes vidusskolā īstenojām interešu izglītības programmu “Mazais pirtzinis”. Bērni mācījās atšķirt koka lapas, koku nosaukumus, iemācījās vākt ārstniecības augu tējas – lai īstenotu pirts rituālu, ir jāapgūst daudz. Interesants pavērsiens bija tad, kad uz mācību stundām bērniem līdzi sāka nākt arī viņu vecāki – aizrāvās! Nāca ar pierakstu blociņiem un sāka interesēties. Tā bija eksperimentāla programma, bet es ceru, ka kādreiz tāda programma varētu būt katrā Latvijas skolā, iesaistoties vietējiem pirtniekiem.
– Par kuru laiku gadā var teikt – pirts sezona?
Vasarā pirtī var saņemt dzīvo, zaļo augu spēku, ziemā jau ir citi pirts rituāli – ar skujeņiem un kaltētām pirtsslotiņām.
Latviešu pirtij ir raksturīgs mērens siltums un mitrums ar daudz augiem – zelta vidusceļš ir tā saucamie kopējie 120 grādi, kas nozī-
mē, piemēram, mitrums 70 grādi un siltums 50. Pirtnieki zina, kā izmantot augus katrā sezonā, kas kuram ir vajadzīgs.
– Kādēļ izvēlējāties šogad Pirts un veselības festivālu rīkot Tērvetē, Gulbju ezera krastā?
Svarīgi, lai festivāls notiek valsts vidienē. Tad pirtnieki un pirtsmīļi var atbraukt arī no Kurzemes un Latgales. Tērvetē ir spēcīga enerģētika un senas tradīcijas. Ja, piemēram, festivāls notiek Latgalē, mēs zinām, ka tas būs vairāk reģionāls pasākums, vairāk būs vietējie un diezin vai kāds atbrauks no Kurzemes. Bet, ja tas notiek Latvijas vidū, tad visiem ērtāk. Interesanti, ka tieši festivāla laikā blakus pļavā notiks “Stirnu buka” skrējiens. Man svarīgi, lai cilvēki saprot – festivālā ir gaidīts ikviens. Ikviens, kurš kaut mazliet interesējas par veselīgu dzīvesveidu. Pirtniekiem tikšanās un semināri notiek regulāri, bet tie parasti ir slēgta tipa vai mazzināmi, bet šis festivāls ir domāts cilvēkiem, kur sastapties citam ar citu. Pēc sportošanas vienmēr ir vērtīgi gan nopērt muguriņu, gan izmasēt pēdas. Tas ir pasākums ģimenei, visiem būs, ko darīt, – būs radošo darbnīcu telpa, kur bērniem darboties kopā ar vecākiem, bet tikmēr omīte varbūt grib izbaudīt sejas masāžu, opītis nopērties un krustmāte kādu labu lekciju paklausīties.
– Ar kādām sajūtām gaidāt Pirts un veselības festivālu?
Gaidām, ka sabrauks cilvēki no malu malām satikties un svinēt dzīvi. Katrs atradīs kaut ko savu, un vajag braukt mērķtiecīgi uz to, kas pašu interesē – vai tas ir nopērties, vai atrast savu pirtnieku vai masieri, vai noklausīties lekciju. Galvenais ņemt līdzi savu ekipējumu – dvieli, halātu, čības. Festivālam ir sauklis – labjūtes ceļojums dabā, bet katram labjūte var būt kas cits. Kādam tas varbūt ir gardi paēst, kādam pagulēt zālītē, kādam apmeklēt visas lekcijas pēc kārtas, kādam izmēģināt un baudīt dažādu pirtnieku, masieru un veselīga dzīvesveida praktiķu piedāvātās procedūras. Būs ievērojams skaits dalībnieku arī mājražotāji, amatnieki un tirgotāji, aptuveni 150 cilvēku no visas Latvijas, kā arī viesi no Lietuvas. Katram formula būs sava, tas būs ceļojums brīvā dabā, kurā nav robežu – tu pats dari, kā tu sajūti. Savu labjūti meklē katrs pats, un sabraukušie dalībnieki ir tie, kuri palīdzēs to sasniegt, jo kur gan vēl sastapt tik daudz veselīga dzīvesveida praktiķu vienuviet un baudīt bagātīgu lutināšanu brīvā dabā. Lai izdodas katram sasniegt savu labjūtas formulu!
Teksts: Liene Krūmiņa
Foto: no Aijas Stepanovas personīgā albuma
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma