Viens no kompānijas «Microsoft» sabiedrisko programmu vecākā direktora Ahtara Badšaha (Akhtar Badshah) pienākumiem jau vairākus gadus ir informācijas tehnoloģiju (IT) lietošanas iemaņu programmu vadīšana, lai sekmētu to apguvi dažādās valstīs. Viesošanās laikā Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā (PIC) viņš «Ziņām» sniedza nelielu interviju.
– Kādi ir jūsu kompānijas īstenotā projekta galvenie mērķi šeit, Latvijā un Jelgavā?– Pirmkārt, censties uzzināt vairāk par to, kas nākotnē sagaida šo valsti un kāda vieta tās attīstības stratēģijā ir digitālajām tehnoloģijām. Otrkārt, vēlos klātienē paskatīties, kā tiek attīstītas mūsu atbalstītās programmas, apspriesties ar partneriem – šo projektu vadītājiem, uzzināt, ar kādiem izaicinājumiem viņiem jāsastopas. Kā arī tikties ar amatpersonām un noskaidrot viņu nostāju, lai varētu turpināt šo programmu attīstību.– Kādas ar tehnoloģijām un ciparu sistēmas ieviešanu saistītas programmas īstenotas līdz šim?– Es sacītu tā – raugoties no sabiedrības skatpunkta, mūsu mērķis – nodrošināt jebkurā pasaules vietā apmācību IT jomā ikvienam cilvēkam, kurš to vēlas. Mēs to darām divos veidos. Pirmkārt, mācām IT jomā ārpus oficiālajām izglītības programmām, otrkārt – koncentrējam uzmanību uz izglītošanu un prasmju attīstīšanu IT lietās, kā arī šo zināšanu izmantošanu attiecīgi aprīkotās mācību klasēs valsts apstiprināto izglītības programmu ietvaros. Tāda ir «Microsoft» vispārējā stratēģija – ar visa iepriekšminētā palīdzību panākt ātrāku inovāciju un modernas izglītības programmu ieviešanu, tādējādi šajā jomā attiecīgi tiktu radītas jaunas darba vietas.– Vai bez minētā jūsu pārstāvētajai kompānijai ir kādas ieceres attiecībā uz atbalstu reģioniem, īpaši ārpus pilsētām, kur joprojām ir grūtības piekļūt internetam?– Domāju, mums jāturpina koncentrēties uz lietām, kas ietilpst mūsu kompetencē. Ja raugāmies uz infrastruktūras attīstību, tā ir pilnībā valdības funkcija. Daudzu valstu izpildvaras visā pasaulē strādā, lai iedzīvotājiem tiktu nodrošinātas vislabākās interneta izmantošanas iespējas, un tad privātais sektors var nākt un piedāvāt savus produktus un pakalpojumus šajā jomā. Mēs esam uzņēmums, kas specializējies datoru programmatūras nodrošināšanā un cilvēku apmācībā. To sekmē arī pašreizējā situācija darba tirgū. Piemēram, ja kāds vēlas kļūt par administratoru, jāprot strādāt ar datoru, pretējā gadījumā šo darbu nav iespējams dabūt. Ja kāds iecerējis atvērt frizētavu, neprotot strādāt ar datoru, nav iespējams iesniegt e-deklarācijas un veikt citas līdzīgas darbības. Un mūsu darbs tieši sabiedrisko programmu jomā arī turpmāk būs orientēts uz to, lai nodrošinātu pēc iespējas labāku datorprasmju apmācību ikvienam, kurš šīs iemaņas grib apgūt, lai pēc tam tās izmantotu savā darbā. Tajā skaitā vēlamies nodrošināt mācības vienlaikus visai ģimenei.– Jums ir bagāta pieredze līdzīgu projektu īstenošanā. Kurš visspilgtāk palicis atmiņā?– Es gribētu minēt divus piemērus. Indijā caur nelielu vietējo kompāniju tika ieguldīti līdzekļi, lai lauku ciematu iedzīvotājiem varētu nodrošināt ērtāku piekļuvi informācijai. Tas bija sākums tai stratēģijai, kas Indijā tiek īstenota šodien – valdība nolēmusi valsts mērogā realizēt projektu, lai panāktu, ka ikvienā no vairāk nekā 600 000 ciematu būtu nodrošināta piekļūšana internetam. Lūk, kā neliels ieguldījums spējis ietekmēt situāciju visas valsts mērogā. Protams, mums bija sadarbība ar šīs valsts valdību, strādājām pie attiecīgas programmas, taču mēs to paveicām. Savukārt Kenijā, Nairobi, kāda sieviete vārdā Rozalina, kas kopā ar trim bērniem dzīvo vienā no lielākajiem graustu rajoniem, sāka ražot sandales no vecām autoriepām. Līdz ar tehnoloģiju ieviešanu viņa pēc pašas dizaina veidotās sandales sāka pārdot visā pasaulē, un patlaban darbnīcā strādā 15 darbinieku. Turklāt Rozalina sākusi īstenot programmu tehnoloģiju izmantošanā. Šie ir divi piemēri, kā IT ieviešana mainījusi cilvēku dzīvi.– Kā jūs vērtējat tehniskā aprīkojuma līmeni mācību iestādēs Latvijā?– Pagaidām vēl neesmu iepazinies ar situāciju mācību iestādēs, taču jau tagad esmu pārliecināts, ka šīs valsts spēks ir izglītībā. Jautājums – kā jūs šo bāzi spēsiet izmantot. Ja runājam par tehnisko aprīkojumu šeit, PIC, uzskatu, ka tas ir vienkārši fenomenāls. Es daudz ceļoju pa pasauli, un lielākajā daļā manis apmeklēto valstu šādas tehnikas nemaz nav. Daudzviet cilvēki vēl mācās, izmantojot vecus datorus un melnbaltos monitorus. Savukārt šeit, Jelgavā, ir modernākā tehnika, un mēs spriežam par e-mācībām un videokonferencēm.– Vai varat sacīt ko konkrētāk par savām nākotnes iecerēm?– Turpināšu darbu kā konsultants, sniedzot padomus un ieteikumus šejienes partneriem, kuriem ir ļoti dziļa un pamatīga izpratne par šo programmu attīstību. Kompānija «Microsoft» noteikti vēlēsies turpināt investīcijas un būt droša, ka šīs programmas paplašinās un datoru zinībās tiek skoloti dažādu paaudžu cilvēki. Pētīsim, kā mācību procesā varam iesaistīt pēc iespējas vairāk darba devēju, kā arī centīsimies iedrošināt visu vecumu grupu cilvēkus – vai tie būtu pieaugušie, studenti vai pensionāri – pievērsties minēto zināšanu un prasmju apguvei. Piemēram, cilvēkam pēc aiziešanas pensijā kļūst garlaicīgi, un viņš vēlas kaut ko darīt. IT joma ir risinājums, un pasaulē ir daudz piemēru, ka pēc pensionēšanās internetā tiek sākts savs bizness, jo šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi plašas zināšanas par to jomu, kurā viņi ilgus gadus strādājuši. Zinu piemērus, kad internetā speciālists izveidojis mājas lapu, lai dotu padomus rožu audzēšanā, bet cits vīrs, kurš pirms pensionēšanās strādājis par miesnieku, konsultē saistībā ar gaļas kvalitāti. Un viņu zināšanas ir pieprasītas! Bet šādi pozitīvi piemēri mudina darboties arī citus.– Daudzviet cilvēki pauduši satraukumu, ka līdz ar aizvien plašāku tehnoloģiju ienākšanu ikdienā tiek zaudēts kaut kas no cilvēcīgā, tiek runāts pat par atkarību no tehnoloģijām. Ko par šādu apgalvojumu sakāt jūs?– Zināmā mērā jau viņiem droši vien ir taisnība. Taču, no otras puses, šāds apgalvojums ir aplams. Atkal varu minēt piemēru. Pašreiz es sazinos ar savu dēlu vairāk nekā jebkad agrāk, jo varu to viegli izdarīt ar īsziņu un elektroniskā pasta palīdzību. Ja tā nebūtu, droši vien ar viņu kontaktētos tikai reizi gadā, ja viņš atbrauktu uz mājām atvaļinājumā. Visticamāk, dēls nerakstītu man vēstuli, jo tas būtu garlaicīgi, un tā pie manis vienalga nenonāktu, jo pastnieks to kaut kur pazaudētu (smejas). Tā ka viss atkarīgs no tā, kā uz šo situāciju skatās. Un cilvēkiem ir visas iespējas nepieļaut, ka viņi kļūst atkarīgi no tehnoloģijām, kas uzskatāma par psihisku problēmu. Protams, nav normāli, ja kaimiņam, kurš dzīvo aiz blakus durvīm, tiek sūtīta īsziņa tā vietā, lai aizietu un pateiktu «Labdien!». Te ir arī kāda nianse – mācot IT lietošanas prasmes, pie viena ir svarīgi izskaidrot cilvēkiem, kādos nolūkos tās izmantojamas. Pat mans dēls uzskata, ka es šajā ziņā esmu nulle (smejas), jo es, lūk, daudz zinot par IT, bet ne par to pareizu lietošanu. Taču piekrītu, ka šajā jomā jābūt uzmanīgiem. Dienas beigās domās jāizmanto poga «izslēgt».
