Bez Sv. Trīsvienības baznīcas torņa Jelgava būtu kā ģīmis bez deguna

“Garīgu līdzsvaru un dzīvesdziņu cilvēkam rada klasiskā “vakcīna” DDD – Dievs, Daba, Darbs –, bet to sašūpo cita “vakcīna” NTN – Nauda, Tirgus, Nauda –, ja tā ir iepotēta alkatības pakāpē,” pusnopietni par dzīvi teic sabiedriskais darbinieks, pensionētais ārsts psihiatrs Paulis Rēvelis. “Tā jau nav, ka visu laiku man ir baigais optimisms, taču gausties arī nevajag. Katram var būt kāda sāpe. Taču sāpēšana no gaušanās atšķiras ar to, ka sāpe vismaz mani virza uz rīcību,” skaidro P. Rēvelis.

Pārdomājot savas dzīves svarīgākos brīžus, vēl aizvien darbīgais vīrs ir izveidojis maztirāžas grāmatu “Caur saknēm svētums nāk – viss turpinās”. Tā ir domāta tuviniekiem – dzimtai. Tomēr vairākas grāmatas nodaļas – “Lāčplēša ceļš”, “Baltijas ceļš”, “Čakstes līnija”, “Baltkrievija”, “Saktpēterburga”, “Krakova” – ir diezgan publicistikas, kas varētu būt attiecināmas uz plašāku loku. Tā tapa raksts par nodaļu “Mans kāpums”, kas veltīta Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanai.

Vecāki jelgavnieki atceras, ka piecus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara Sv. Trīsvienības baznīcas tornis stāvēja sapostīts un pamests. Tam nebija jumta, un to ēda laika zobs. Kaut arī torņa smaile bija nograuta, tas pacēlās augstāk par pilsētas centra ēkām. Reiz 50. gadu sākumā, spītējot okupācijas varai, trīs skolēni tornī pacēla Latvijas karogu. 1954. gadā okupācijas varas kalpi baznīcas altāra daļu saspridzināja. Tomēr tornis bez jumta kā pilsētā augstākā vieta (augstums pārsniedza 40 metrus) tika atstāts.

P. Rēvelis savu stāstu par Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanu sāk ar akadēmisku atkāpi no Ojāra Spārīša 2011. gadā izdotā pētījuma “Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu”. Tur minēts, ka dievnamu šajā vietā sāka būvēt 1574. gadā. Pastāv uzskats, ka Sv. Trīsvienības baznīca Jelgavā bija viens no pirmajiem jaunbūvētajiem luterāņu dievnamiem Eiropā. Proti, 1517. gadā sākoties reformācijai, luterāņi dievnamus, kā, piemēram, Rīgas Doma baznīcu, katoļiem atņēma, bet Jelgavā tā tika celta no jauna. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca bija mājvieta vācbaltiešu draudzei.

P. Rēvelis raksta, ka baznīca tapa lēnām. To iesvētīja 1625. gadā, savukārt torni sāka būvēt tikai 1680. gadā un ar piramidālu kupolu (zināmā mērā līdzīgu tagadējam) pabeidza 1688. gadā. Gandrīz divsimt gadu vēlāk – 1862. gadā – torni pagarināja ar neogotisku smaili, kuras augstums bija 80,5 metri. Tā radās “iespaidīga dominante Jelgavas siluetā, kura priecēja kā pilsētniekus, tā viesus līdz 1944. gada jūlija pēdējai nedēļai, kad pilsētā notika niknas kaujas starp vācu un padomju armijām” un Sv. Trīsvienības baznīca stipri cieta.