Biodaudzveidība – “zāles” pret alerģiju

Par biodaudzveidības samazināšanos vajadzētu satraukties mums visiem, jo tā ir vajadzīga ikvienam no mums, tā ietekmē arī mūsu veselību, imūnsistēmu un noturību pret alergēniem, kas izraisa alerģiskas reakcijas.

Eiropas Komisijas (EK) uzņemtais “zaļais kurss” nav tikai tāds mirkļa iegribas jājamzirdziņš. Par nepieciešamību glābt dabu un tās biodaudzveidību runā visaugstākās amatpersonas. EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena uzsvērusi, ka dabas atveseļošana ir mūsu fiziskās un garīgās veselības ķīla, mūsu sabiedrotais cīņā ar klimata pārmaiņām un slimību uzliesmojumiem.

Aizvadītā gada nogalē klajā nāca Eiropas Vides aģentūras ziņojums par dabas stāvokli ES, kas balstās uz dalībvalstu ziņojumiem. Gala ziņojums rāda, ka dabas situācija Eiropas Savienībā (ES) ir kritiska, – 81 procents no ES dzīvotnēm ir sliktā aizsardzības stāvoklī, tostarp purvi, zālāji un kāpu dzīvotnes, kas izzūd visstraujāk. Nākotne ir nedroša lielākajai daļai aizsargājamo sugu.

Arī Latvijas ziņojums pērn norādīja uz neiepriecinošu ainu – tikai 10 procentu no dzīvotnēm ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, 45 procentu stāvoklis ir nelabvēlīgs, 38 procentiem tas ir nelabvēlīgs un turpina pasliktināties.

Latvijas Dabas fonds (LDF) visvairāk satraucas par to, kas Latvijā notiek ar dabiskajām pļavām, – tās izzūd, jo vai nu aizaug ar krūmiem un kokiem (mežu), vai arī lauksaimnieki tās uzar un pārvērš par aramzemēm. “Latvijā paši labākie pļavu laiki bija pirms 100 gadiem. Tad apmēram 30 procentu no Latvijas teritorijas klāja dabiskās pļavas. Šobrīd dabiskās pļavas Latvijā aizņem tikai 0,7 procentus,” uz kraso sarukumu norāda LDF padomes locekle projektu vadītāja Inga Račinska.

Viesturs Lārmanis ir ne tikai dabas aizsardzības eksperts, bet arī zemnieks, kurš savā saimniecībā Valkas novadā pie Gaujas apsaimnieko dabiskās pļavas. Arī viņš uzsver, ka no visām dabiskajām dzīvotnēm šobrīd Latvijā visapdraudētākās ir dabiskās pļavas, bet tās saglabāt un atjaunot ir ļoti svarīgi vairāku iemeslu dēļ. Uz jautājumu “kāpēc?” V.Lārmanis sniedz vairākas atbildes, ņemot vērā to, ka cilvēkiem ir dažādas zināšanas, dažāda vērtību sistēma un skatījums uz pasauli, piemēram, uz zinātni tendētos varbūt interesē aspekts, ka cilvēks ir daļa no biodaudzveidības ļoti būtiskā nozīmē. “Piemēram, mūsu imūnsistēma, mums augot, attīstās kopā ar visu, ko mēs ieelpojam, ar mikrodaļiņām, kas nosēžas uz mūsu ķermeņa un tā tālāk. Ir pētījumi, kas parāda, ka tajos apvidos, kuros ir lielāka biodaudzveidība, mazāks skaits cilvēku slimo ar alerģiskām slimībām, jo cilvēka organisms varējis izveidoties pilnvērtīgāks un labāk spēj dzīvot uz šīs planētas. Mēs ikdienā aizmirstam, ka lielākā daļa šūnu mūsu ķermenī nav mūsu pašu, tie ir dažādi mikrobi, vīrusi un tamlīdzīgi. Daudzi ir labi un vajadzīgi. Mēs paši esam ekosistēma, kā purvs vai mežs, un esam sajūgti kopā ar to, kas mums ir apkārt. Ja mums apkārt dažādu mazo radību ir maz, tad arī mēs kā sistēma sākam kļūt ievainojami, primitīvāki, trauslāki. Vienkāršoti sakot, ja kāds zemnieks kopj dabisko pļavu, tad viņš rūpējas ne vien par šo pļavu ar savām govīm un par savu peļņu, bet arī par apkārtnes iedzīvotāju veselību. Jo lielāka biodaudzveidība, jo labāk cilvēks ir adaptējies,” uzsver V.Lārmanis.

Un tieši tāpēc Latvijā ir vajadzīgas dabiskās pļavas, jo to lielākā vērtība slēpjas sugu daudzveidībā.

Vienā kvadrātmetrā šādas pļavas var būt vairāk nekā 50 augu sugu, tas ir vairāk nekā vienā kvadrātmetrā tropiskā meža. Ir sugas, kurām pietiek ar parastām jeb kultivētām pļavām, bet tās sugas, kas ir patiešām apdraudētas, dzīvo tikai dabiskajā vidē (pļavās, ganībās) un noteiktās kombinācijās. Lielā augu daudzveidība savukārt piesaista tonnām kukaiņu, arī apputeksnētājus (75 procenti no lauksaimniecības kultūrām ir atkarīgas no apputeksnētājiem), dod mājvietu pļavas putnu sugām, neskaitāmām sīkbūtnēm un augsnes organismiem. Dabiskā pļava ir unikāla ekosistēma, kas rūpējas par ūdens regulāciju, glabā augsnē ogļskābo gāzi un palīdz mazināt klimata pārmaiņas. Tā ir arī sākums daudzveidīgām garšas niansēm tādiem produktiem kā piens, siers, medus un liellopu gaļa.

Maza ērcīte vai necila sūniņa var izglābt cilvēku

Dabiskās dzīvotnes, tai skaitā dabiskās pļavas, ir arī atslēga uz cilvēces nākotni. Ja ir cilvēki, kuri spriež, ka pasaulē ir desmitiem miljonu sugu un ja kādas no tām aiziet bojā, tā nav traģēdija, jo varbūt mums nevajag desmit miljonus savvaļas sugu, varbūt pietiek ar vienu, tad V.Lārmanim uz to ir atbilde.

“Tādam skeptiķim būtu interesanti padomāt par citu aspektu – gandrīz viss, ko cilvēce ir izgudrojusi vai atklājusi, visādi inženierrisinājumi, zāles medicīnā un tā tālāk ir nokopēts no dabas. Kādā mazā ērcītē vai necilā sūniņā, iespējams, slēpjas nākotnes medicīnas risinājums, kas pašam vai kādam radiniekam izglābs dzīvību, bet mēs nezinām, tieši kuras sugas mazajā ērcītē vai mazajā sūniņā šis nākotnes risinājums ir. Tas var būt jebkurā no desmitiem miljoniem sugu. Tas ir viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc mums ir vērts papūlēties nosargāt biodaudzveidību pēc iespējas tuvu maksimumam, jo tajā ir mūsu nākotnes labklājība, nākotnes zinātnieku atklājumi, mūsu tehnoloģijas, mūsu veselība un tā tālāk. Ja mēs iznīcinām biodaudzveidību, mēs iznīcinām nākotnes iespējas veidot labāku dzīvi. Ir daudz cilvēku, kuriem svarīgāka par praktisko lietderību ir garīgā dimensija. Viņiem atgādināšu Bībeles sižetu par Noasa šķirstu, kas liecina, ka ir bijuši cilvēki, kuri jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu apzinājušies cilvēces atkarību no biodaudzveidības. Dziļa apziņa par cilvēka saistību ar dabu ir arī budismā un citās garīgajās mācībās. Ir vērts iedziļināties garīgajā virzienā, jo tur ir daudzas atbildes, kā cilvēkam būtu jāattiecas pret pasauli un pret dabu” uzsver V.Lārmanis.

Diemžēl, kā norādīts pieminētajā Eiropas Vides aģentūras ziņojums par dabas stāvokli ES, tad neilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība, urbanizācija un piesārņojums ir galvenais slogs, kas vainojams pie Eiropas bioloģiskās daudzveidības krasas samazināšanās, apdraudot tūkstošiem dzīvnieku sugu un dzīvotņu pastāvēšanu. Turklāt dzīvotnes ietekmē gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums, kā arī pastāvīgi notiekoša dzīvnieku pārmērīga ekspluatācija nelegālas ražas novākšanas, neatļautu medību un makšķerēšanas laikā.

Daudzi negatīvie procesi neizbēgami turpināsies, un paliks sliktāk, jo dabā sekas parādās ar aizturi laikā, kad slēdzis ir izslēgts jau pirms daudziem gadiem, piemēram, Latvijā vērojamā purvu aizaugšana ir sekas padomju laikā (aizvadītā gadsimta 60.–80. gados) un pat vēl daudz senāk veiktajai purvu nosusināšanai ar grāvju sistēmu palīdzību, ko varbūt papildina klimata pārmaiņu ietekme. Tomēr V.Lārmanis saredz arī pozitīvas tendences, kaut gan patiesa dabas saudzēšana mūsu sabiedrībā vēl nav dominējošā doma un kādu laiku arī nebūs.

Viena tendence ir tā, ka zaļais dzīvesveids, rūpes par apkārtējo dabu un ilgtspējīga domāšana visā pasaulē kļuvusi par tendenci, kas arvien vairāk liek novērtēt un pārskatīt zaļās infrastruktūras esamību pilsētvidē, vārdu sakot, daba tiek ievilkta pilsētās – lielpilsētās uz debesskrāpju jumtiem tiek iekopti dārzi un stādīti koki, un tiek veidoti pazemes parki, lielas, bagātas kompānijas ierīko birojus kā džungļus, jo parēķinājušas, ka šādā vidē ir lielāka darba produktivitāte. Otra tendence, ko nosauc V.Lārmanis, ir izmaiņas ļaužu dzīvesveidā, viena daļa cilvēku no pilsētām pārceļas dzīvot uz laukiem, strādā attālināti un brīvajā laikā saimnieko savās lauku mājās. Dabas aizsardzības eksperts uzskata, ka šim virzienam nākotnē būs liela loma, jo šādi cilvēki savā rīcībā ir brīvāki nekā klasiskais lauksaimnieks, kurš pilnībā ir atkarīgs no zemes ekspluatācijas. Proti, no pilsētas uz laukiem pārcēlies cilvēks, kurš iztiku pelnī ne tikai no zemkopības, bet arī citā arodā, biežāk var atļauties uzturēt tos dažus hektārus savu dabisko pļavu savu bērnu dēļ, lai viņi uzaugtu dabiskā vidē un neslimotu ar alerģijām, vai arī vienkārši skaistumam, savam priekam.

“Šī tendence arī varētu būt tā, caur kuru nākotnē veidosies kaut kādi risinājumi, kā atrast ceļus sadzīvošanai ar dabu. Uz “zaļo kursu” lielas cerības neloloju, jo Latvijā pagaidām vēl diezgan daudzi to uztver kā uzspiestu no ārpuses, tas neizriet no viņu pašu pārliecības. Drīzāk loloju cerības uz jaunajām paaudzēm, kuras nāk ar jaunu domāšanu, zināšanu un saprašanu, ar rūpēm par saviem bērniem. Tie cilvēki, kuri tagad lobē dabu postošās lietas, bieži vien no visas sirds tam tic. Jo vairāk pievēršu uzmanību šiem jautājumiem, jo vairāk man jāpiekrīt tiem domātājiem, kuri skaidro – tur nav ļaunuma vai nelietības, viņi vienkārši nespēj uztvert tās kopsakarības tik plaši, kā vajadzētu šajā gadījumā darīt. Slavenais teiciens “domā globāli, rīkojies lokāli”, – nu, parādiet, cik daudz no jums pazīstamiem cilvēkiem tā ikdienā patiesi rīkojas?” retoriski jautā V.Lārmanis.

Postošas pandēmijas – signāls atjaunot attiecības ar dabu

LDF, kura misija ir Latvijas dabas daudzveidības saglabāšana, tomēr tik un tā klauvē pie mūsu valsts politiķu darba kabinetu durvīm, aicinot viņus veidot šās daudzveidības saglabāšanai labvēlīgu vidi Latvijā.

LDF padomes locekle I.Račinska, kura vada arī LDF “GrassLife” projektu par Latvijas dabisko pļavu saglabāšanu, uzsver, ka šo pļavu saglabāšana un atjaunošana Latvijā ir valsts politikas, valsts subsīdiju un ES platību maksājumu jautājums. Ikviena fiziska vai juridiska persona ir tiesīga pretendēt uz valsts un ES finansiālu atbalstu, kuru var saņemt par lauksaimniecībā izmantojamās zemes vai meža zemes katru apsaimniekoto hektāru.

Tas, ka Latvijā dabiskās pļavas intensīvi tiek apartas un pārvērstas par aramzemēm, notiek arī tāpēc, ka no viena hektāra aramzemes lauksaimnieks var iegūt lielākus ienākumus nekā no viena hektāra dabisko pļavu. Piemēram, zemnieks no savas dabiskās pļavas viena hektāra iegūst vidēji 1,5 tonnas siena, pārdod par 30 eiro tonnā un saņem 45 eiro, bet viņa kaimiņš, dabisko pļavu pārvērtis aramzemē, audzē labību, ievāc no viena hektāra, teiksim, piecas tonnas graudu, pārdod par 150 eiro tonnā un saņem 750 eiro no hektāra.
“Politiķiem vajadzētu veidot tādu politiku, kas vairāk subsidētu teritorijas, kurās nav tik izdevīgi saimniekot, piemēram, palielināt subsīdijas dabiskajām pļavām. Tā cilvēki tiktu motivēti saimniekot saudzīgi un nedzīties pēc maksimālās ražas no hektāra. Latvijas lauku attīstības programma lielā mērā nosaka to, kas notiek mūsu laukos, un Zemkopības ministrijai būtu jāsaprot, ka ir vajadzīgs lielāks atbalsts dabiskajām teritorijām. Mums to palicis tik maz, ka katrs hektārs, katrs kvadrātmetrs būtu jālolo un jāsaudzē. Tāpēc ir ļoti svarīgi tas, ko dara un ko var darīt politiķi, – viņi var izstrādāt mehānismus, lai cilvēkiem būtu izdevīgi apsaimniekot dabiskās pļavas vai lai viņi varētu atļauties nenocirst pēdējo veco mežu un saņemtu par to adekvātu kompensāciju. Tas ir plānošanas un valsts prioritāšu atzīšanas jautājums. Mums diemžēl vēl ir jāpagaida, kamēr Latvijas politiķu paaudze sasniegs to latiņas līmeni, kad apzināsies, ka daba ir tikpat svarīgs investīciju bloks kā rūpniecība, ceļi un tamlīdzīgi un ir visa pamatā. Rietumeiropa to jau ir aptvērusi un ar milzīgām investīcijām tagad dabu atjauno,” teic I.Račinska.

Piemēram, maija nogalē Eiropadomes Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja sprieda par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kurā EK iekļāvusi arī deputātu priekšlikumu par aizsargājamo teritoriju izveidi vismaz 30 procentos no ES sauszemes un jūras teritorijas. Ir pienācis laiks atjaunot sagandētās attiecības ar dabu, jo klimata pārmaiņas, biodaudzveidības zudums un postošas pandēmijas ir skaidrs signāls, ka tas jādara, norāda EK un pauž cerību, ka biodaudzveidības stratēģija Eiropai palīdzēs līdz 2030. gadam nostāties uz ekoloģiskas atdzimšanas ceļa.

Mazāk pļaut mauriņu; mainīt ēdienkarti

EK lēmumi šķiet tāli no mūsu ikdienas dzīves un to šobrīd neskaroši, taču tik un tā jau tagad ikviens Latvijas iedzīvotājs ar savu rīcību var palīdzēt saglabāt dabiskās dzīvotnes, tai skaitā dabiskās pļavas.

Palīdzēt var ar savu prasību pēc noteiktiem produktiem, ar rīcību savā dārzā, ar savu uzbāšanos pašvaldībai, ja kaut ko vajag darīt dabas labā, iesaka V.Lārmanis. Piemēram, pēdējā laikā esot diskusijas, vai ceļmalām jābūt gludi nopļautām vai varbūt tomēr varētu būt “puķainas”.

Attiecībā uz jau pieminēto prasību pēc noteiktiem produktiem cilvēks var izvēlēties pirkt un ēst lauku produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām, piemēram, iegādāties tādu liellopu gaļu, kuri auguši nevis fermā vai parastā pļavā, bet barojušies un auguši dabiskās ganībās un ikdienā ēduši 200 dažādas augu sugas. Tad tas jau būs pircēja spiediens uz lauksaimniecību un pavērs lielāku noieta tirgu zemniekiem, kuri saimnieko dabiskajās pļavās, tā veicinot to saglabāšanos. Šādas produkcijas piedāvājums pamazām veidojas, taču V.Lārmanis iesaka pircējam pajautāt pārdevējam un pārliecināties, vai produkti tiešām nāk no dabiskajām pļavām.

Tad vēl cilvēki, kuriem ir savas privātmājas vai savs balkons, paši tur var vairot biodaudzveidību – audzēt pēc iespējas dažādākus ziedus, arī nepļaut tik bieži mauriņu. Piemēram, LDF projektā “GrassLife” par zālāju atjaunošanu ir izstrādāta “Mana pļavas apņemšanās”, kas iesaka cilvēkam rīcības dabisko pļavu saudzēšanai, un mauriņa nepļaušana (vai arī tik bieža nepļaušana) ir viena no tām. I.Račinska pati to praktizē savā mauriņā daudzus gadus un secina, ka mauriņš kļūst bagātāks ar jaunām puķēm.

“Ļaujiet savā mauriņā puķēm izziedēt, izsēt sēklas un tikai tad pļaujiet un atstājiet vienu maliņu nenopļautu! Varat arī aizvest savus bērnus uz dabisko pļavu un palīdzēt viņiem saskatīt pļavas vērtību un skaistumu. Tā ir jaunā paaudze, kas nāks pēc mums ar savu attieksmi pret dabu. Mēs varam dabiskajām dzīvotnēm arī palīdzēt, runājot ar citiem cilvēkiem par šo problemātiku. Jo vairāk cilvēku to zinās, jo lielāka varbūtība, ka kāds aizdomāsies un mainīs savu rīcību,” cer I.Račinska.

Teksts: Sandra Pētersone

Foto: projekts “Grasslife”; Gunta Gavare un Latvijas Dabas fonds

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu; par saturu atbild laikraksts “Zemgales Ziņas”