Dejotāja, horeogrāfe un scenogrāfe Līga Ūbele par savu ceļu radošajā karjerā
Līga jau kopš mazotnes ir bijusi ciešā saskarē ar deju. Sākusi ar mēģinājumu apmeklēšanu un turpinājusi ar to vadīšanu deju studijā “Intriga”, ieguvusi bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā un nupat maģistra grādu scenogrāfijā. Veidojot izrādes un strādājot kopā ar citiem horeogrāfiem, Līga bruģē savu ceļu Latvijas laikmetīgajā dejā.
– Sāksim no paša sākuma – kādi bija tavi pirmie soļi dejā?
Agrā bērnībā mamma mani aizveda uz Jelgavas kultūras namu, lai es izvēlētos kādu pulciņu, ko apmeklēt. Biju ļoti kautrīgs bērns un atceros, ka negribēju iet uz dziedāšanu, jo man likās, ka koncertā ir jāskatās acīs cilvēkiem, un es kautrējos. Toties dejā šķita, ka vari dejot savā nodabā. Viss sākās Ozolnieku vidusskolā ar tautas dejām, tad izmēģināju hiphopu, “break dance”, bet nopietnāk tas attīstījās, kad 5. klasē aizgāju uz deju studiju “Intriga”. Tur es iepazinos ar laikmetīgo deju, mācījos arī šovdejas, tur sākās mana mīlestība pret deju. Kad mācījos 9. klasē, sāku pamazām pasniegt nodarbības mazākiem bērniem, pirmie mēģinājumi, kad sāku palīdzēt vadītājai Ingai Osei.
– Kā tu domā, kāpēc tev uzticēja tik svarīgu pienākumu?
Šķiet, ka Inga “Intrigā” meklē tos, kuri varētu turpināt viņas darbu un strādāt ar jaunajām paaudzēm. Iespējams, viņa ieraudzīja to, ka deja mani interesē vairāk un nopietnāk, ne tikai kā vienkārši interešu izglītības pulciņš. Pieredze, kas gūta kā dejotājai, jau bija liela, un pamazām sāku palīdzēt, vadīju mēģinājumus. Vēlāk, kad ieguvu augstāko izglītību, viss kļuva nopietnāk.
– Vai, beidzot vidusskolu, biji pārliecināta par savu izvēli mācīties laikmetīgo deju?
Jā, man jau vidusskolas gados bija pilnīgi skaidrs, ka stāšos Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur horeogrāfu kursu uzņem reizi trīs gados, un tajā gadā, kad es pabeidzu skolu, bija iespēja kārtot iestājeksāmenus. Visbiedējošākais bija tas, ka man nebija plāna B, nekur citur nebiju pieteikusies. Mērķtiecīgi gāju uz akadēmiju.
– Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēji pirms trim gadiem. Kādas bija studijas programmā “Laikmetīgās dejas māksla”?
Pirms studijām biju daudz dzirdējusi, ka, protams, nebūs viegli, un nebija arī. Bet es tam jau gatavojos, manā prātā nebija uzburta tāda rozā ainiņa. Līdz tam man viss bija viegli nācis, uzreiz, varbūt pat bez īpaši lielas piepūles, bet akadēmijā pirmoreiz mazliet “aplauzos”. Sapratu, ka kaut kas pilnīgi un galīgi nesanāk un ka ir jācīnās un jāstrādā, lai panāktu to, ko vēlos. Tas bija izaicinājums, konstants darbs ar sevi.
Mūsu pasniedzējas Olgas Žitluhinas nostādne bija negulēt uz lauriem, nekad neapstāties pie sasniegtā. Katra diena bija jauns izaicinājums, jo nodarbības notika sešas reizes nedēļā, reizēm arī svētdienās nācām uz mēģinājumiem, kur gatavojām savus kompozīcijas darbus. Fiziskā slodze bija diezgan jūtama. Bija daudz spilgtu brīžu, katru dienu nāca nereālas atklāsmes: bāc! kā tā var? Es apbrīnoju savus pasniedzējus, savus kursabiedrus, novērtēju iespējas redzēt dažādas izrādes, iespējas doties apmaiņas braucienos uz ārzemēm, rezidencē, festivāliem. Tas bija ļoti spilgts laiks katru dienu bez izņēmuma.
– Pabeidzot akadēmiju, ieguvi gan profesionālas dejotājas, gan horeogrāfes diplomu.
Mācoties šajā programmā, students apgūst abus. Laikmetīgās dejas tehniku, baletu, modernās dejas tehnikas, dažādas kustību prakses, jogu, taidžī, aikido, sevi attīsti fiziski kā dejotājs, un papildus tam ir kompozīcijas uzdevumi, katrā semestrī ir jāizveido kāds horeogrāfisks darbs. Latvijā būt tikai laikmetīgās dejas dejotājam nav viegli, jo nav tādas dejas kompānijas, kas nodrošinātu štata darbu, kā tas ir teātrī. Katram absolventam ir jābūt abiem – tu radi savus darbus un paralēli piedalies citu veidotajās izrādēs.
– Cik liela nozīme ir iedvesmai un talantam?
Talantam noteikti ir nozīme. Kāds var būt vairāk talantīgs tieši kā dejotājs, cits, iespējams, nav tik izcils dejotājs, bet viņam ir neparastāks, īpašāks, radošāks domāšanas veids, kas noder kā horeogrāfam. Talantam ir nozīme, bet kā jau visā – ir vajadzīgs liels darbs, lai to attīstītu. To es redzu arī profesionālajā vidē – tie, kuri strādā daudz, gūst lielākus panākumus. Un iedvesma, – protams, nav iespējams strādāt bez iedvesmas. Horeogrāfam var būt komerciālie, pasūtījuma darbi, bet, ja gribi radīt savu izrādi, tajā runāt par sev svarīgu tēmu, diez vai var piesēsties pie galda un izdomāt, par ko tad es gribu veidot laikmetīgās dejas izrādi! Iedvesmai no kaut kurienes ir jānāk – no cilvēkiem, no dabas, no kāda notikuma vai aktuāla politiska jautājuma, kas neliek mieru. Iedvesmas dzirksts ir jānoķer, bet pēc tam seko darbs, jo iedvesmu var viegli palaist garām un neko ar to neizdarīt.
– Tava diplomdarba izrādes nosaukums ir “Привет – atā”. Izrādē tika apskatītas latviešu un Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju savstarpējās attiecības, tas, kas vieno un kas šķeļ šīs divas grupas. Kādēļ šāda tēmas izvēle?
Toreiz šī tēma man bija vienlaikus sensitīva un asa. Šobrīd es par to vairs nerunātu, jo laikam ar izrādi esmu atbildējusi uz saviem jautājumiem, bet toreiz tas radās divu iemeslu dēļ. Pirmais, personisks iemesls – toreiz es jutu sevī nepatiku pret krievvalodīgiem cilvēkiem, lai gan apzinājos, ka tam nav nekāda pamatojuma, tas ir kaut kāds vēsturisks rēgs, ko es pati, pat neesot piedzīvojusi nekādus pāridarījumus, no pagātnes stāstiem velku līdzi. Es sapratu, ka man šie cilvēki neko nav izdarījuši, bet tā nepatika bija. Un otrs, vairāk praktisks aspekts – mums kursā puse uz pusi bija latvieši un krievvalodīgie, un es arī ļoti bieži ikdienas dzīvē, studiju procesā izjutu atšķirības dažādos jautājumos. Galvenā tēma, ko gribēju risināt savā diplomdarba izrādē, – kā, nemēģinot mainīt citam citu un nenoliedzot atšķirības, mēs varam sadzīvot kopā. Savā mazajā kursa sabiedrībā mēs to spējām, un tad likās, ka varbūt tas ir iespējams arī plašāk.
– Un to visu izdevās risināt tikai dejas valodā?
Izrādē bija arī teksts – jau uzgaidāmajā telpā pirms izrādes video formātā tika atskaņotas intervijas ar dejotājiem par šo tēmu. Izrādē bija daļa, kur meitenes veidoja dialogu armēniski un zviedriski, jo šīm kursa biedrenēm bija zviedru un armēņu saknes. Dejas izrādes beigās visi kopā dziedāja “Prāta vētras” dziesmu “На заре”.
– Šī dejas izrāde bija starpdisciplinārs darbs. Vai tā ir ikdienišķa prakse laikmetīgās dejas izrādēs, ka tās sevī ietver dažādus komponentus? Cik liela nozīme ir pašai dejai?
Manuprāt, laikmetīgā deja tieši ar to ir brīnišķīga, ka var būt tik dažāda, un jautājums ir par katra horeogrāfa sajūtu par savu izrādi. Ir horeogrāfi, kuri vēlas runāt, tiešām runāt, ļoti dejiskā valodā. Ir tādi darbi, kurus, ja cilvēks atnāks pirmoreiz uz laikmetīgās dejas izrādi, viņš varbūt nesauks par deju, bet horeogrāfam konkrētajā darbā ir interesējusi tieši kustība kā tāda. Tas nenozīmē tikai skaistas deju kombinācijas un plašus vēzienus.
Veidojot izrādi, horeogrāfi meklē un strādā fiziski ar savu ķermeni, un, iespējams, visu izrādi dejotājs uz skatuves griežas ap savu asi. Tas varbūt nav gluži tas, ar ko cilvēki asociē deju, bet tas ir ļoti ķermenisks veids, kā runāt. Protams, ir arī dažādi sajaukumi, kur tiek miksēts teksts, vizualitāte, kustība. Esmu pārliecināta, ka horeogrāfs ar tekstu strādā pilnīgi citādāk nekā režisors. Režisors iedziļinās tēla psiholoģiskajās niansēs, bet horeogrāfs strādā ar tekstu kā ar kustību. Horeogrāfa darbs ir jūtams, vai tas ir teksts vai darbs ar objektiem. Horeogrāfija nav tikai deja, kādu mēs to izprotam un redzam deju studijās un Dziesmu svētkos, kustība un horeogrāfija iespēj daudz vairāk.
– Cik svarīgi ir tas, ka skatītājs uztver tavu ideju, domu, ko centies izteikt ar savu izrādi?
Tas atšķiras no darba uz darbu. Ir izrādes, kur man ir tiešām svarīgi, ka skatītājs precīzi uztver manu domu, un es negribu tikt pārprasta vai interpretēta. Bet ir arī darbi, kurus veidojot man nav svarīgi, lai domu var nolasīt tādā šaurā izpratnē, svarīgāk ir iedot skatītājam sajūtu, emociju, fizisku empātiju. Tas ir ļoti atkarīgs no mērķa, kas tiek nosprausts pirms katra darba veidošanas, kāds ir izrādes koncepts. Citreiz nav būtiski saprast visu.
Pati pēdējā laikā esmu novērojusi, cik skaisti ir aiziet uz izrādi un nojaukt savā galvā visas racionālās robežas, atslēgt prātu, kas nepārtraukti grib kaut ko saprast, vienkārši ļaut tam, kas notiek uz skatuves, ieplūst manā apziņā, nemēģinot meklēt loģiskas atbildes. Es vēl joprojām mācos uztvert laikmetīgo deju, arī esot tās pārstāvei. Tas ir ļoti skaisti, un man pašai ir vērtīgi to piedzīvot.
– Kā tu raksturo sabiedrības attiecības ar laikmetīgo deju?
Noteikti dažādas. Laikmetīgās dejas izrādes ne vienmēr ir tādas, uz kurām var iet atpūsties. Tas ir darbs – iet un mācīties uztvert šo valodu. Tāpat kā mācīties angļu, spāņu valodu, tāpat laikmetīgās mākslas valoda skatītājiem ir jātrenē, ejot uz izrādēm, notikumiem. Savu draugu lokā novēroju, ka sākotnēji pirmajos akadēmijas uzvedumos viņi neko nesaprata, tikai teica, ka viss bija forši. Šobrīd, kad ir pagājuši vairāki gadi, var redzēt, ka viņus tas patiešām uzrunā un viņi jau ir iemācījušies nolasīt tos dažādos slāņus, uztvert ne tikai ar prātu, bet arī ar kinētisko pieredzi un ķermeni.
Varbūt tā nebūs lielākā publikas daļa, bet noteikti katras izrādes publikā būs kāds, kuru šis mākslas notikums būs uzrunājis ļoti spēcīgi, pat varbūt vairāk nekā klasisks dejas žanra uzvedums vai klasiska teātra izrāde. Sabiedrība mācās.
Nesen biju uz jauno, šogad akadēmiju absolvējušo horeogrāfu izrādēm, un tad starpbrīdī dzirdu komentārus: “Jā, man vispār nepatīk, un es nesaprotu.” Protams, ir tādi cilvēki, bet tas ir labi, ka viņi iet uz šīm izrādēm. Un varbūt atnāks vēl citu reizi, tad vēlreiz un pamazām iemīlēs to neskaidrību. Laikmetīgās mākslas žanra spēks ir atvērtībā un tajā, cik liela daļa no darba ir katrs pats skatītājs.
– Kuras ir nozīmīgākās izrādes, kurās esi piedalījusies kā dejotāja un kā horeogrāfe?
Studiju gados ar kursa biedreni Sabīni Neilandi tikām izvēlētas, lai dotos pieredzes apmaiņā mēneša garumā uz horeogrāfijas skolu “Coline” Francijā, kur veidojām izrādi kopā ar vietējiem studentiem pie franču horeogrāfa Tomasa Lebruna. Tā bija mana pirmā pieredze ar ārzemju horeogrāfu, un tas bija izaicinājums, jo viņš strādāja pilnīgi citādāk, nekā es līdz tam biju pieredzējusi. Beigās izveidojām izrādi “Danser avec Nusrat”, pirmizrāde notika Marseļā un tad arī Latvijā.
Otrs, kas nāk prātā, ir darbs, ar kuru visilgāk sanāca būt kopā, – horeogrāfes Sintijas Siliņas izrāde “Bedre” par ļoti svarīgu tēmu – depresiju. Bija ļoti interesants darba process, šo izrādi izdevās vairākkārt parādīt, un tā tika pamanīta arī plašāk. Dalībai laikmetīgās dejas festivālā “Baltic Dance Platform” no katras Baltijas valsts tiek izvēlētas divas izrādes, un “Bedre” bija viena no tām. Šie divi darbi kā dejotājai ir tie spēcīgākie.
No pašas radītajiem – jau pieminētais diplomdarbs, kā arī pēc absolvēšanas strādāju projektā, kurā sešiem jaunajiem horeogrāfiem bija iespēja radīt savu īsdarbu 20 minūšu garumā un demonstrēt to “Dirty Deal Teatro”. Grūtais darba process pie izrādes “Absurda varone” mani izveidoja un lika saprast, kas es esmu un kur es gribu iet. Pagājušajā vasarā radīju arī savu pirmo solo izrādi – “Saņem sevi rokās”, kur esmu gan horeogrāfe, gan dejotāja. To rādīju pop-up kultūrvietā “Točka”, pamestā rūpnīcā.
– Kāds ir process, lai šīs izrādes nonāktu pie skatītājiem?
Savas izrādes taisīt neviens neaicina. Uzaicina varbūt kādā teātrī par horeogrāfu, bet, ja gribi veidot pats savas izrādes, ir ideja, kaut kas, par ko tu gribi runāt, tad realitātē tu raksti projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, sameklē komandu, izdomā, ar kādiem cilvēkiem vēlies strādāt, kādā formātā, meklē telpas un tad mēģinājumos saproti, cik tālu vēlies ar to iet.
Ir arī dažādas rezidenču iespējas gan Latvijā, gan ārzemēs, kur var doties, būt atšķirīgā vidē, ir iespēja izmantot telpas, tiek piešķirts mentors. Tas viss ir “freelance” un pašiniciatīva. Protams, var būt lielāki pasākumi, pasūtījumi, piemēram, veidot horeogrāfiju kādam festivālam, bet visbiežāk pats horeogrāfs kopā ar producentu meklē iespējas. Kad izrāde gatava, nākamais posms ir strādāt pie tā, lai izrādi izdotos parādīt vairākkārt. Papildus radošajam tas ir liels papīru darbs. Situācija, kādā šobrīd atrodas laikmetīgā deja Latvijā, neļauj ieslīgt komfortā, atslābt. Tiklīdz kaut kas ir pabeigts, ir jādomā, jārada, jāstrādā pie kaut kā jauna. Notiek kustība uz priekšu, un tas mākslai palīdz.
– Kas nozarē pietrūkst, lai tā attīstītos?
Tas ir sāpīgs jautājums jau daudzu gadu garumā. Mums pietrūkst laikmetīgās dejas mājas, kas dotu telpas horeogrāfiem strādāt, mēģināt, kā arī kalpotu par ēku, kur izrādes rādīt. Šobrīd laikmetīgā deja ir izkaisīta, izrādes notiek dažādās vietās, tas ir forši, bet arī skatītājiem būtu vieglāk, ja būtu viena ēka, kur dzīvo deja. Tas ir galvenais. Protams, arī finansējums. Bet vēl ļoti svarīga ir arī vienotība laikmetīgās dejas nozarē – vairāk atbalstīt citam citu, vairāk komunicēt; ja ir jauna izrāde, aicināt kolēģus nākt skatīties, izteikt savu viedokli.
– Papildus izrādēm tu vēl joprojām esi pasniedzēja deju studijā “Intriga”.
Jā. Esmu strādājusi arī citur, bet es negribu būt pilna laika skolotāja. Ja tas jāapvieno ar profesionālo darbību, visam nepietiks laika. Šobrīd pasniedzu laikmetīgās dejas tehniku un arī veidoju horeogrāfijas “Intrigā”, kur ir meklējami mani pirmsākumi dejā, un tur man gribas strādāt no sirds.
– Šajā vasarā ieguvi maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kādēļ izvēlējies tik radikāli paplašināt savu profesionālo horizontu?
Jau minēju izrādi “Absurda varone”, kas bija pirmais darbs pēc akadēmijas beigšanas, un man tas bija liels izaicinājums – strādāt kā profesionālam, patstāvīgam horeogrāfam. Strādājot pie šīs izrādes, es sapratu, ka man nepietiek zināšanu un iemaņu, paņēmienu, kā strādāt. Vajag vēl kaut ko, lai es varētu pati radīt, un vēlējos atrast papildu skatpunktus izrādes radīšanas procesā. Tobrīd scenogrāfos jau mācījās citi nozarē zināmi horeogrāfi, un tā bija kā zīme, ka to var darīt, taciņa jau bija iemīta. Gadā starp abām studijām es sapratu, ka vajag vēl pamācīties, es gribu paplašināt skatu, pavērt tās durvis vēl plašāk, ne tikai dejā vien.
– Vai šajās studijās aizpildīji visus trūkstošos laukus?
Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas man nozīmē ļoti daudz. Esmu ļoti priecīga par šīm studijām, tas noteikti bija ļoti vajadzīgi un vērtīgi. Es atradu to, ko biju meklējusi.
– Izrāde “Anima” bija gan tavs maģistratūras diplomdarbs scenogrāfijā, gan Darjas Turčenko diplomdarbs Kultūras akadēmijā horeogrāfijā. Kāpēc izvēlējies to apvienot?
Tā bija svarīga izrāde, ar kuru vēlējos akcentēt sadarbības nepieciešamību starp scenogrāfijas un horeogrāfijas studentiem. Pēc horeogrāfijas studijām es izjutu trūkumu zināšanās, ko izrādē darīt ar telpu. Izrādē “Anima” “pacēlu” tēmu par sadarbības veicināšanu starp augstskolām, tā nāks par labu visiem. Oktobrī skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā “Patriarha rudens” izrāde ieguva žūrijas simpātiju balvu.
– Šobrīd ir tapusi jauna izrāde – “Femina”, kurā esi scenogrāfe.
Jā, tas ir pats svaigākais darbs, kura pirmizrādei vajadzēja notikt 4. novembrī, bet ieviesa lokdaunu. Izrāde “Femina” ir mans, horeogrāfes Sabīnes Neilandes un dejotājas Lauras Gorodko ciešs kopdarbs, ļoti svarīgs darbs par sievietes vietu mākslā. Pašlaik mēs gaidām iespēju satikties ar skatītāju, kas, visticamāk, notiks janvārī vai februārī, datums vēl tiks izziņots.
– Kādi ir tuvākie radošie nākotnes plāni?
Pamazām galvā un uz papīra lieku domas par savu nākamo darbu. Negribu teikt, ka tas ir mans kā horeogrāfes vai kā scenogrāfes darbs, šie abi mani amati jau ir savienojušies. Tēma, kas mani šobrīd interesē, ir klusums, un es pamazām lieku kopā domas, kā šo darbu radīt. Papildus tam nepārtraukti meklēju dažādas iespējas, radošās darbnīcas un meistarklases, kur sevi pilnveidot.
– Cik lielā mērā pandēmija ir ietekmējusi tavu karjeru, radošo darbu?
Pandēmija noteikti to ietekmēja, bet paralēli es mācījos scenogrāfos un varbūt neizjutu to tik asi. Nejutu, ka mans radošais darbs ir tik ļoti apstājies, jo skolas darbi bija gana laikietilpīgi un radošo enerģiju pieprasoši.
– Kas tevi aizrauj ārpus profesionālās dzīves? Kādi ir tavi vaļasprieki?
Izbaudu garas pastaigas, kā arī pandēmijas laikā sāku vairāk lasīt. Bet, par hobijiem runājot, – tas man ir sāpīgs jautājums jau ilgāku laiku, principā visu profesionālo dzīvi. Deja bija mans hobijs, bet tagad tas ir kļuvis par manu darbu, un ir jāmeklē jauni hobiji. Šobrīd ir divi varianti, ko vēlos pamēģināt. Viens ir loka šaušana un otrs – klinšu kāpšana, alpīnisms.
– Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri vēlētos savu dzīvi saistīt ar radošu profesiju, horeogrāfiju, deju, scenogrāfiju?
Ja ir vēlme to darīt, tad iet un darīt. Iestāties augstskolā un, pat ja neizdodas pirmoreiz, ja šī vēlme neapsīkst, mēģināt atkal un atkal. Jebkuram jaunietim iesaku ieklausīties sevī un ļauties iekšējai balsij. Pat ja esi trīs gadus nomācījies ko citu, bet pēkšņi saproti, ka vēlies kļūt par dejotāju vai aktieri, tad iet un mēģināt. Un izaugsmes ceļā nenobīties no studijām ārzemēs. Tas sākumā varētu būt grūti, bet viss ir iespējams, un tas noteikti paver vēl plašāku skatu.
