Raidījumā «Kas notiek Latvijā?» (LTV1 16. decembrī) es kā Latvijas pilsonis cerēju sagaidīt atbildi, kāpēc man nesākt krāt naudu, mācīties svešvalodas un pētīt darba un dzīvesvietas atrašanas iespējas kādā citā mītnes zemē. Centos sagaidīt to pašu, ko gaidu jau kopš marta, kad pie varas nonāca partija, uz kuru zināma daļa Latvijas iedzīvotāju tomēr vēl lika cerības, – skaidru stratēģisku plānu vai vismaz konkrētu vīziju, kā Latvija virzīsies uz ekonomiski attīstītas labklājības valsts mērķi. Nesagaidīju. Tā vietā raidījumā izkristalizējās trīs cilvēku viedokļi par to, kas ekonomikai būtu pareizākais. Un neviens neiedveš ne mazāko pārliecību, ka tas varētu būt pārdomāts risinājums.1. Repšes pārstāvētais virziens un pašreizējā valdības finansiālā un ekonomiskā politika, kas radusies bezierunu kapitulācijā SVF ultimātiem, – samazināt izdevumus un celt nodokļus, lai sabalansētu budžetu, noturētu latu un banku sistēmu. Paredzēta tikai fiskālajam efektam, sausai matemātikai fanātiskā virzībā uz nulles budžetu. Latvijas ekonomikas attīstībai neparedz neko labu, jo nav pateikts nekas par ekonomikas attīstīšanu. Repše pareizi sacīja, ka nepieciešams drīzāk uz augstām tehnoloģijām un ražošanas attīstību balstīta vīzija, taču pats to nebija spējīgs iedot. Vienā raidījumā to varbūt arī nevarēja izdarīt, taču neradās pat apjausma par tādas esamību. Galamērķis, apsolītā paradīzes balva par to visu – eiro ieviešana, taču kāpēc tā tiek uzskatīta par panaceju, arī nav skaidrs. Eiro ieviešana varētu būt tikai viens sīks mozaīkas gabaliņš, taču ne Latvijas ekonomiskās attīstības garants. Rezumējot – pašreizējā valdības politika nedod nekādu perspektīvu ekonomikas attīstībai, tā vispār nav uz to virzīta. 2. Šlesera pārstāvētais virziens – investīciju piesaiste tranzīta un citās jomās, nekustamo īpašumu tirgus atkaluzkurināšana u.tml. ar nodokļu pazemināšanu kā galveno mehānismu. Teorētiski pareizi, un tā ir vismaz doma, kas virzīta ekonomikas attīstības virzienā. Diemžēl utopiska, kā to atzīmēja Ošlejs. Tas, ka investoru acīs Latvija patlaban ir viena no nepievilcīgākajām vietām pasaulē, kur investēt, ir fakts. Pat no Lietuvas, kas arī it kā ir tikpat dziļā krīzē, pienāk ziņas, ka investoriem atjaunojas interese par šo valsti, par Igauniju nemaz nerunāsim. Baidos, ka mēs ne tikai varētu ieviest beznodokļu zonu, bet pat piedāvāt investoriem piemaksāt – pat tad tie nesāktu aulēkšot uz šejieni. Arī ar pēcpusē līšanu Maskavai vēl nav garantiju, ka griezdamies plūdīs iekšā viss krievu bizness. Savukārt aicināšana uz jaunu nekustamo īpašumu burbuli jau ir galīgi garām (protams, tas nenozīmē, ka NĪ tirgus nebūtu jāatdzīvina, bet nekādā ziņā tas nebūtu jāliek ekonomikas doktrīnas pamatā). Pirmkārt, diez vai šāds burbulis maz vairs ir iespējams, otrkārt, labi vien ir, ka tas ir maz iespējams, jo tādā gadījumā mēs vienkārši izvēlētos savu ekonomiku veidot nevis uz ilgtspējīgas attīstības pamata, bet kā pa amerikāņu kalniņiem. Vajadzīgs reāls ekonomikas mugurkauls, kas pamazām vestu Latviju uz attīstītas labklājības zemi. Rezumējot – Šlesera piedāvātie ideju graudi ir daļēji un teorētiski pareizi, taču tos «neitralizē» praktiskā realitāte. 3. Ošleja pārstāvētais virziens – lata devalvācija, līdz ar to eksporta konkurētspējas palielināšana, ražošanas, uzņēmējdarbības aktivitātes attīstība. Tas, šķiet, tiešām piedāvā iespēju dot pozitīvu grūdienu tautsaimniecībai, bet te, protams, atkal ir daudz pretargumentu – ārējo resursu inflācija, kredītņēmēju situācijas pasliktināšanās, iespējama vispārējās inflācijas strauja atgriešanās, kas attālinātu no eiro ieviešanas utt., taču, manuprāt, pats galvenais jautājums ir – vai tam ir kāds ilgtermiņa efekts? Vai tā ir vīzija Latvijas ceļam uz attīstītu labklājības valsti? Nē, vismaz to no Ošleja neesmu dzirdējis. Devalvācija būs tikai īslaicīgs «plāksteris» uzņēmēju problēmām. Rezumējot – Ošleja piedāvātais fokuss uz lata devalvāciju ir tikai viens šaurs ekonomisks aspekts, nevis vīzija plāns, otrkārt, tam ir daudzas apšaubāmas «blaknes», un visbeidzot – tas ir nerealizējams, jo to mums neviens neļaus (skatoties patiesībai acīs, Latvija nudien vairs nav suverēna valsts). Ko tad atliek secināt? Latvijas ekonomika izskatās teju vai nolemta. Nevienam no valdošajiem, nevienam no ekspertiem nav reālas vīzijas, kur nu vēl plāna, kā mēs varētu iet uz mērķi – ekonomiski attīstīta labklājības valsts. Tomēr neesmu tik pesimistisks. Iespējams, no bezizejas ir tomēr vairākas izejas un tās ir deguna galā (uz mēles gala stāv, piemēram, kaut vai šis – beidzot izskaust sasodīto birokrātiju ES fondu naudas apgūšanā, lai uzņēmēji varētu sākt izmantot šos fondus uz pilnu jaudu). Tomēr, ja tie, kuriem ir vara pieņemt lēmumus, nesāks kopā ar tiem, kuriem ir smadzenes, beidzot izstrādāt un tad operatīvi un efektīvi realizēt konkrētu, īstu Latvijas ekonomikas ilgtermiņa attīstības plānu (vajadzības gadījumā izejot uz konfrontāciju ar SVF), tad pēc kāda laika mēs masveidā emigrēsim ne vien uz Īriju, bet arī Igauniju (kura, esmu diezgan drošs, pēc padsmit, divdesmit gadiem būs vismaz ES vidējās attīstības līmenī) vai Lietuvu. Saīsināti no www.diena.lv
