Ciemos pie ukraiņiem – kara laikā

Jau vairākus gadus domāju un domāju aizbraukt uz Ukrainu. Varbūt aiziet Kijevā uz humora šovu, ko ar prieku skatījos televīzijā (sirsnīga un patīkama likās arī šova skatītāju publika, ko rādīja TV ekrānā)? Citkārt aizdomājos, ka varētu arī apmeklēt ar jaunību padomju laikos saistītās vietas. Ukrainas otrajā lielākajā pilsētā Harkivā astoņdesmitajos esmu nodzīvojis pusgadu. Tiesa – aiz augstas sētas zaldātu kazarmās. Tomēr kaut kā tās Ukrainas apceļošanas domas nepiepildījās. Vienmēr kaut kas gadījās svarīgāks. Līdz beidzot šīs vasaras sākumā aizbraukt uz Ukrainu piedāvāja Jelgavas Ukraiņu biedrības “Džerelo” vadītājs Bogdans Timkivs. Te jāpiebilst, ka kopš 24. februāra, kad sākās Krievijas karš pret Ukrainu, Bogdans palīdzības kravas uz Ukrainu bija vedis astoņas reizes. Šoreiz bija skaidrs, ka nopurgāties nedrīkst. Palīdzībai kara apstākļos ir dzīvības cena. Gribējās arī iepazīties tuvāk ar Ukrainas pilsētu Ivanofrankivsku, ar kuru kopš 2007. gada Jelgavai ir sadraudzības līgums.
Tas bija 4. jūlijs, kad, beidzoties Holokausta upuru piemiņas pasākumam, Bogdans Timkivs man teica, ka tuvākajās dienās jelgavnieku sarūpētais brauciens uz Ukrainu visbeidzot notiks. Un tiešām 12. jūlijā kopā ar Bogdanu Timkivu devos ceļā. Varu tikai piezīmēt, ka draudzīgais “Zemgales Ziņu” kolektīvs šo braucienu atbalstīja. Deviņas dienas vēlāk, kad Rava Ruskas kontroles punktā man Ukrainas robežsargs jautāja: “Kāds ir jūsu brauciena iemesls?”, atbildēju, ka “ciemos uz sadraudzības pilsētu”. Te sanāca pauze. Proti, robežsargs ar divām zvaigznēm uz uzplečiem tādu atbildi negribēja pieņemt. Proti, man tika paskaidrots, ka kara laikā ciemos nebraucot. Tad atbildi pielaboju, paņemot vārdus no augstā plaukta par žurnālistu misiju.