Cilvēka mūžs kā teātra izrāde

Marts nozīmīgs ne tikai katram jubilāram un viņa ģimenei, bet arī mums visiem kā teātri mīlošai tautai, jo tieši martā godina teātri un cildina aktierus. Tādēļ vēl aprīlī atskatāmies uz iepriekšējā mēneša ievērojamākajiem jubilāriem.
1961. gadā ikgadējā Starptautiskā teātra institūta pasaules kongresā Helsinkos Somijas centra prezidents dzejnieks Arvi Kivimā rosina pasaulē sākt atzīmēt Starptautisko teātra dienu. Visi vienojas par šo dienu pasludināt 27. martu – datumu, kad katru gadu jauno sezonu tradicionāli sāk Parīzes teātris “Théâtre de la Ville”.
Teātra pirmsākumi mūsu mājās
Pirmā rakstos minētā izrāde notika 1205. vai 1206. gadā. Tā bija misionāru un krusta karotāju rīkota reliģiska satura izrāde Rīgā. Pirmo stacionāro teātri − Rīgas Vācu teātri − dibināja Oto Hermans fon Fītinghofs 1782. gadā. Tajā par kapelmeistaru darbojies Rihards Vāgners, viesojušies franču, krievu, itāļu teātra, operas un baleta mākslinieki, kas veidoja Rīgu par Eiropas kultūrai piederošu pilsētu. Pirmā latviešu izrāde notika 1818. gadā, kad Dikļu muižas kalpotājs Jānis Peitāns pārtulkoja Frīdriha Šillera drāmu “Laupītāji” un iestudēja to ar jauniešiem, izrādot muižas šķūnī. Pirmais joprojām pastāvošais stacionārais teātris ir Rīgas Krievu teātris (dibināts 1883. gadā).
Pirmā profesionāli organizētā izrāde bija Jaunā Stendera lokalizētā Ludviga Holberga luga “Žūpu Bērtulis”, kuru 1868. gada 2. jūnijā izrādīja “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”. Šis datums tiek uzskatīts par latviešu profesionālā teātra pirmsākumu.