Cilvēkam vajadzīgi cilvēki  #SIF_MAF2022.

Solvita Ozola ir līvbērzniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Līvbērzē augusi un dzīvojusi, tur atradusi pirmo darbu. Uzaudzināja viņu vecvecāki. Pēc izglītības Solvita ir agronome. Savu izvēli, kur studēt, viņa izdarījusi pati, lai gan nenoliedz, ka kaut kādā mērā to varētu būt ietekmējis arī fakts, ka vecaistēvs bija agronoms. Viņš gan nekādi apzināti nav virzījis mazmeitu savās pēdās.

“Sanāk, ka tieši tas viss, kas man riebās, arī salīdzinoši labi padevās. Jo man vispār nepatika ne fizika, ne ķīmija. Bet ko tad mācījās topošie agronomi? Tieši to arī mācījās. Visu noliku, nokārtoju un augstskolu pabeidzu,” stāsta Solvita. Pēc tam iegūts arī maģistra grāds Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Sociālo zinātņu fakultātē.

Darba dzīve tomēr iegūtajā profesijā neaizveda. Solvita nonāca sociālajā darbā, kur strādā kopš 1997. gada. Iegūta arī sociālā darbinieka izglītība Latvijas Universitātē, lai gan pirms tam pašai licies, ka mācīties vairs negribas. Solvita uzskata, ka visas pārmaiņas viņas dzīvē notikušas plūstoši un vienmēr tieši tad, kad tam jānotiek.

Jāņu ziediņš

Atskatoties uz piedzīvoto, Solvita secina, ka nekad nav bijusi un jutusies viena. “Savu meitu līdz kādiem sešiem gadiem audzināju viena. Tomēr man jāsecina, ka cilvēks nekad nav viens. Vienmēr tuvumā ir bijis kāds, kas atbalsta un palīdz.” Savu meitu Amandu sarunā Solvita dēvē par Jāņu ziediņu, jo viņa piedzimusi martā. “Sievietei vismaz vienu bērniņu vajag,” ar stingru pārliecību saka Solvita, piebilstot: “Protams, ja to var un tā sanāk.” Meitas bērnību atceroties, joprojām esot dziļa pateicība kaimiņienei, kas tolaik ļoti palīdzējusi, pieskatot mazo. Tagad jau Amandai ir 23 gadi, un mammas balsī skan nepārprotams lepnums par lielo un jauko meitu, kas nu beidz studijas Liepājā.

Neko nenožēlo

“Esmu kādreiz domājusi par to, kā dzīvē gājis, un vienmēr secinājusi vienu: lai kā arī būtu bijis, es neko, kas ar mani noticis, nenožēloju,” pārliecināta līvbērzniece.

Vienīgā lieta, kas šādā nožēlojamo lietu sarakstā varētu būt, ir izglītības virziena izvēle. Solvita spriež, ka varbūt tomēr būtu bijis jāstājas aktieros, jo tas viņu vienmēr aizrāvis un šādu izvēli ļoti atbalstījusi arī vecāmāte, kas arī aizrautīgi mīlējusi teātri un kultūru. Abas daudz laika pavadījušas, kopā skatoties un pārrunājot teātra uzvedumus, pašas izspēlējot dažādas lomas, lasot grāmatas un klausoties koncertus. Tagad mazmeita spriež, ka vecāmāte tiem laikiem bijusi ļoti mūsdienīga, visādi atbalstījusi viņu. Ne vārda nav teikusi par plakātiem nolīmēto sienu un viņas fanošanu, piemēram, par “Līviem”, pat pieslēgusies atbalstīt arī pati. “Man, protams, īpaši patika smukais zēns Virga, bet vecmamiņa tad nu izvēlējās Grodumu, kurš manu uzmanību īpaši nepiesaistīja,” ar smaidu atceras kādreizējā grupas fane.

Tomēr Solvitai trūcis pašpārliecības stāties aktieros. Tiesa, to visu atcerējusies, viņa atmet ar roku un paliek pie sev tuvā secinājuma, ka nekas nav jānožēlo un, visticamāk, ir labāk tā, kā ir. Jo nekur tālu no kultūras dzīves viņa nekad nav atgājusi. Dalība pašdarbības kolektīvos vienmēr bijusi vieta, kur atlaist sociālā darba ikdienas spriedzi, kur atpūsties un iedvesmoties. Ilglaicīgi dziedāts vokālajā ansamblī un spēlēts teātrī. Pašdarbniece secina: “Kad esi tur kultūras namā un iekšā teātra izrādē, tu aizmirsti visu pārējo!”

Vecāmāte kādreiz esot rakstījusi savu grāmatu, bet, kas ar to noticis, neesot zināms, par to viņa īpaši nav runājusi, vien teikusi mazmeitai: “Tu kādreiz uzrakstīsi grāmatu!” Solvita pasmejas, ka tātad turpmākais plāns dzīvei viņai esot puslīdz skaidrs. Rakstīt gan viņa nosacīti jau pamēģinājusi. Kādreiz, līdzīgi kā citi, aizrāvusies ar lasīšanu, viņa izrāvusi cauri gan Žila Verna, gan Aleksandra Dimā darbus, gan citas saistošas grāmatas un kādā burtnīcā sarakstījusi savu versiju trīs musketieriem. Solvita spriež, ka, iespējams, ar to izdzīvojusi rakstīšanu kā terapiju. Arī tā ir viena no lietām, kam pieskaramies sarunā. Solvita atklāj, ka nereti dažādi paņēmieni un pieejas, ko apgūst kā nepieciešamu savai profesijai, mēdz negaidīti atgriezties pie viņas, ļaujot uz pašas ādas pārliecināties par lietderīgumu. Runājam, ka arī rakstīšanai taču dažkārt tiek piedēvēta terapeitiska ietekme. Tā palīdzot “norakstīt nost” spriedzi.

Kā vienu no veidiem, kā atpūtināt smadzenes, Solvita piesauc cilvēku vērošanu. Tas noderot arī pašdarbībai teātrī, kur, lai meklētu lomu prototipus, ieteikts skatīties uz apkārtesošajiem cilvēkiem.

Aroda vilinājums

Jau sarunas sākumā vienojamies, ka sociālais darbs laikam nav tā joma, par kuru kāds jau no bērnības sapņo kā par savu nākotnes profesiju, tomēr aiziet no sava aroda viņai nekad neesot gribējies. “Kas ir labs sociālajā darbā un daudz man ir iemācījis, tas noteikti ir darbs ar cilvēkiem,” pārliecināti saka Solvita, piebilstot, ka darbs ar klientiem vienmēr liek izvērtēt arī sevi un pašas rīcību dažādās situācijās. Viņa nosmej, ka tagad, aizejot strādāt kaut kur saistībā ar savu pirmo iegūto izglītību, pilnīgi noteikti aizlaistu pa burbuli kādu saimniecību. Ja būtu jāstrādā tajā jomā, tad būtu daudz kas no jauna jāmācās. Sev gan kādas lekcijas viņa labprāt paklausoties, īpaši kovida pandēmijas laikā, kad noderīgas lietas atradusi “LU Open Minded” kursu klāstā. Tomēr klātienes mācības un semināri esot daudz iedvesmojošāki, jo daudz var iegūt arī cits no cita aprunājoties, ne tikai no lektora mācītā. “Cilvēkam vajadzīgi cilvēki,” secina Solvita. Viņa ir pārliecināta – vienmēr ir svarīgi saglabāt pozitīvismu sevī, lai arī, strādājot sociālo darbu, tas nebūt neesot viegli. “Protams, mēs pamatā strādājam ar cilvēku problēmām. Mūsu jomā raža nekad neienākas uzreiz, ja tā var teikt. Citreiz satiec savu klientu pēc gadiem uz ielas un redzi, ka viņš ir saņēmies un izķepurojies. Tad ir tāds gandarījums un prieks.”

Speciāliste gan atzīst, ka arī viņai ir bijuši brīži, kad liekas, ka esi sevi izsmēlis un neko vairs savā darbā nevari izdarīt: “Tad es vienmēr mēģinu ieskatīties sevī. Ko es pašlaik daru nepareizi? Ko vajadzētu un varētu izmainīt?” Tieši tie esot brīži, kad vajag no darba mazliet attālināties un atrast lietas, kas palīdz atgūties un atpūsties, lai pēc tam, kad esi ticis problēmām pāri, atkal dzīve liekas forša.

Foto: Eva Mellēna un no personīgā albuma

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.