Dabas simboli 2024. gadā

Gada putns – mazais zīriņš

(Sternula albifrons)

Gada putns ir viens no ikgadējiem Latvijas dabas simboliem, ko kopš 1996. gada katru gadu izraugās Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Mazo zīriņu Latvijā var novērot samērā reti. Tas ir skaists putns ar smalku balsi un ātru, tauriņam līdzīgu lidojumu. Tam ir dzeltens knābis ar melnu galu, melna cepurīte ar baltu pieri, balts ķermenis, gaiši pelēki spārni un oranžas kājas. Abu dzimumu putni izskatās vienādi.

Mazo zīriņu ligzdojošā populācija pēdējos gados nepārsniedz 70–100 pāru, kuri ligzdo 10 līdz 15 kolonijās jūras piekrastē un Daugavas ielejas saliņās, arī uz jumtiem Rīgā. Īpaši jutīgi ir Latvijas piekrastes liedagos ligzdojošie mazie zīriņi, jo smilšu pludmales siltajā gadalaikā ir iecienīta atpūtas vieta, kur cilvēki nereti dodas kopā ar suņiem, kuri nav pavadā, tā gan izbiedējot perējošus putnus, gan apdraudot putnu olas un mazuļus. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina putnu ligzdošanas laikā – no maija līdz jūlijam – neplānot masveida pārgājienus gar piekrasti, tādējādi pastiprināti apdraudot piekrastē ligzdojošos putnus, tostarp mazo zīriņu.

Tie, kuri vēlas iesaistīties piekrastē ligzdojošo putnu uzskaitēs 2024. gadā, aicināti sazināties ar Dabas aizsardzības pārvaldi, rakstot uz e-pastu: pasts@daba.gov.lv.

Gada dzīvnieks – stirna

(Capreolus capreolus)

Latvijas Nacionālais dabas muzejs gada dzīvnieku izvēlas jau 25 gadus. Tradīciju izvirzīt šo simbolu muzejs aizsāka 2000. gadā, lai populārzinātniski stāstītu sabiedrībai par Latvijā aizsargājamiem dzīvniekiem. Laika gaitā gada dzīvnieka gods piešķirts arī bieži sastopamām dzīvnieku, visbiežāk zīdītāju, sugām.

Stirna ir mazākais un visbiežāk sastopamais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Stirnas ir plaši izplatītas visā Latvijā. Tās ir nometnieki, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, un nav ļoti sabiedriskas. Stirnas ir medījamais dzīvnieks, kā arī veido būtisku barības bāzi plēsīgajiem dzīvniekiem.

Diemžēl pavasaros stirnu mazuļi ir vieni no biežāk glābtajiem jeb no savvaļas bezjēdzīgi izņemtajiem dzīvnieku mazuļiem. Pļavā vai mežā atrastu zemē guļošu stirnēnu nedrīkst aiztikt vai nest uz mājām. Labāk tam netuvoties un iet prom. Viņš nav pamests. Stirnu māte mazuli parasti atstāj vienu, tas guļ nekustīgi, lai netiktu pamanīts. Stirna to atnāk pabarot, bet pārējā laikā neuzturas blakus, lai nepievilinātu plēsējus.

Gada koks – zemais bērzs

(Betula humilis Schrank.)

Latvijas Dendrologu biedrība gada koku nominē kopš 2001. gada, lai informētu sabiedrību par kokauga bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs.

Zemais bērzs izraudzīts, lai uzsvērtu mitrāju saglabāšanas nozīmi. Zemais bērzs ir neliels krūms, kas var sasniegt līdz divu metru augstumu. Tam raksturīgi stāvi zari, brūna miza un iegarenas, nedaudz ādainas lapas ar zobainu malu un noapaļotu galu. Līdzīgi kā citiem bērziem, arī zemajam bērzam ir spurdzes, kas izkārtotas lapu žāklēs.

Zemo bērzu apdraud pārmitru zālāju, zāļu un pārejas purvu aizaugšana ar lielākiem krūmiem un kokiem, kā arī mitrāju nosusināšana un pārveidošana.

Sastopams Pelēču purvā Preiļu novadā, bet Latvijas Dendrologu biedrība aicina doties dabā arī citviet Latvijā, nemest līkumu dažādiem mitrājiem un ielūkoties, vai tur neaug zemais bērzs. Ikviens zemā bērza novērojums ir vērtīgs, tādēļ par tiem lūgums ziņot portālā dabasdati.lv vai rakstīt uz e-pastu: dendrologiem@gmail.com (pievienojot fotogrāfijas).

Gada augs – mūžzaļā sporaugu apdzira

(Huperzia selago)

Apdzira sastopama mitros lapu koku, egļu un jauktu koku mežos auglīgās augsnēs, kā arī uz smilšakmens atsegumiem, retumis nosusinātos purvos.

Tā ir mūžzaļa, tādēļ novērojama visu gadu.

Uz stāvajiem stumbriem, kas galotnē dakšveidīgi zarojas, blīvi sakārtotas tumši zaļas sīkas lapas. Apdzirai nav ne ziedu, ne augļu – tā vairojas ar sporām. Zaru vidusdaļā starp lapām atrodas nelieli, ieapaļi dzelteni sporu nesēji – pēc tiem apdziru var atšķirt no citiem staipekņiem, kam sporu nesēji ir dzeltenas vālītes zaru galos.

Apdzira ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tā aug ļoti lēni un izpostīšanas gadījumā nespēj ātri atjaunoties. Tiek izcirsti apdzirām piemēroti meži, kā arī tās izplūc izmantošanai floristikā. Visvairāk ziņu par apdziras atradnēm ir Gaujas Nacionālajā parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā, kā arī citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas bagātas ar lapu koku un egļu mežiem.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par apdziras atradumiem portālā dabasdati.lv vai rakstot uz e-pastu: botaniku-biedriba@hotmail.com.

Gada kukainis – lielacu kamene

(Bombus confusus)

Jau 25 gadus Latvijas Entomoloģijas biedrība nominē savu gada kukaini. Pirmo reizi šīs akcijas vēsturē par gada kukaini kļūst bite (Anthophila). Kamenes ir medus bišu (Apidae) dzimtas pārstāves. Lielacu kamene ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga. Kamene ir ar viscaur melnu apmatojumu, izņemot pēdējos vēdera posmus – “aste” tai ir rūsgana. Visuzkrītošākā vizuālā iezīme, kas raksturo lielacu kameni, – šīs sugas tēviņiem ir netipiski lielas acis.

Apdzīvo atklāta tipa biotopus, lielākoties sausus vai vidēji mitrus zālājus. Ligzdas šīs kamenes pārsvarā veido uz zemes, piemēram, sausās zāles kumšķos vai arī pamestās mazo grauzēju un kurmju alās pazemē.

Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina ikvienu pievienot savus novērojumus un fotoattēlus portālā dabasdati.lv vai arī sūtīt informāciju uz biedrības e-pastu: leb@entomologi.lv.

Gada dzīvotne – mitrāji

Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji.

Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem.

Latvijā ir sešas starptautiskas nozīmes mitrāju vietas – Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvs –, taču arī nelielas mitrāju teritorijas ir būtiskas.

Jelgavas pilsētā un novadā atrodas nozīmīgas mitrāju teritorijas – Lielupes palienu pļavas. Šeit izveidots dabas liegums 352 hektāru platībā, kas ir iekļauts Eiropā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”. Dabas liegumā konstatētas 27 īpaši aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, piemēram, ķikuts, melnā puskuitala, Baltijas dzegužpirkstīte un purva dzeguzene. Reti sastopama bezmugurkaulnieku suga ir sūnu cilindrgliemezis un zaļā upjuspāre.

Gada sēne – zilzaļā hlorociborija

(Chlorociboria aeruginascens)

Zilzaļā hlorociborija ir askusēne, kas aug uz trupošas lapkoku koksnes. Micēlija iekrāsotu zilzaļu koksni dabā var atrast visu gadu. Sēne nav lietojama uzturā, bet to var izmantot citās jomās. Zilzaļo koksni izmanto amatniecībā, piemēram, intarsijā. Latvijā to savā daiļradē ir izmantojis koktēlnieks Pēteris Graudulis. Tās iegūto zilzaļo pigmentu ksilindeīnu var pielietot mūsdienīgajās zaļajās tehnoloģijās, elektronikā.

Atrodi savu zilzaļo hlorociboriju dabā, meistardarbā vai muzejā un pastāsti par to, rakstot: mikologu.biedriba@inbox.lv.

Gada gļotsēne – trauslā lāsenīte

(Leocarpus fragilis).

Tā ir visai bieži sastopama gļotsēņu suga, kas, kamēr jauna, ir arī koša un labi pamanāma, jo sastāv no daudziem augļķermeņiem, kas atgādina krāsainas lāsītes.

Trauslā lāsenīte tipiski ir meža zemsedzes suga – tā visbiežāk atrodama pakāpusies uz sūnām vai citiem augiem – mellenājiem, zāles stiebriem –, kā arī nobirās uz maziem zariņiem, skujām, mizām vai koksnes atliekām, retāk uz kritalām vai stāvošiem kokiem. Visbiežāk novērojama vasaras beigās un rudens sākumā – sāk augt jūlija otrajā pusē un augustā, visaktīvāk aug septembrī.

Ikviens aicināts ziņot trauslās lāsenītes un arī citu gļotsēņu novērojumus portālā dabasdati.lv. Ar redzēto var dalīties arī “Facebook” grupā “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem”.

Gada ģeovieta – Gūdu klintis

Gūdu klintis ir ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis, kas atrodas Gaujas senielejā, Gaujas labajā pamatkrastā. Tas ir Cēsu novadā, Straupes pagastā, Gaujas Nacionālā parka un vienlaikus “Natura 2000” teritorijā. Gūdu klintīs pie pašas Gaujas un gar tās palieni un vecupi atsedzas senajā devona periodā veidojušies smilšakmeņi, vietām māli. Klintīs ir atrastas bruņuzivju, daivspurzivju un bezžokļeņu fosilijas, kā arī fosfātu konkrēcijas. Atsegumu joslas kopējais garums ir 390 metru. Līdz ar to Gūdu klintis pēc virsmas platības ir vienas no lielākajiem devona smilšakmeņu atsegumiem Latvijā un Baltijas valstīs kopumā. Devona smilšakmeņu atsegumi no ģeoloģijas viedokļa ir viens no Latvijas simboliem.

Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2024. gada ģeovietai, notiks septembra nogalē, kad pasaulē atzīmē Ģeoloģiskā mantojuma dienu.

Gada sūna – parastā līklape

(Campylopus introflexus)

Latvijā parastā līklape uzskatāma par invazīvu sugu. Tās dabiskais izplatības areāls aptver Dienvidu puslodi: Dienvidamerikas un Āfrikas dienvidu daļu, Austrāliju, Jaunzēlandi, kā arī Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna salas. 20. gadsimta 40. gados šī sūna ievazāta Britu salās un drīz vien izplatījusies gandrīz visā Eiropā. Latvijā tā pirmoreiz konstatēta 2005. gadā.

Parastā līklape ir dzeltenīgas vai olīvkrāsas sūna, kas sausā laikā kļūst pelēcīga. Lapas šauri lancetiskas ar izejošu dzīslu, kas pāriet caurspīdīgā matiņā – tie padara sūnu samērā viegli pamanāmu un atpazīstamu. Matiņi katras lapas galā atgādina nelielu zvaigznīti.

Šī sūna aug lielākoties degradētās teritorijās – uz atklātas kūdras nosusinātos purvos un pamestos kūdras ieguves laukos. Tā atrasta arī uz meža stigām un koku plantācijās smilšainā augsnē, kailcirtēs un gar mežu nosusināšanas grāvjiem, virsājos un pelēkajās kāpās.

Labākais veids, kā ierobežot parastās līklapes izplatīšanos, ir atjaunot dabisko mitruma režīmu nosusinātos purvos, tai skaitā izstrādātos kūdras purvos.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par parastās līklapes atradumiem portālā dabasdati.lv vai rakstot uz e-pastu: botaniku-biedriba@hotmail.com (obligāti pievienojot fotogrāfijas).

Gada bezmugurkaulnieks – ūdens ēzelītis

(Asellus aquaticus)

Ūdens ēzelītis pieder vienādkāju kārtas vēžiem, līdzīgi kā uz sauszemes dzīvojošās mitrenes.

Ūdens ēzelīši ir iedzelteni pelēcīgi 1–1,5 centimetrus gari, tēviņi lielāki par mātītēm. No virspuses ķermenis ar gaišiem raibumiem, uz galvas divi gaiši laukumi, mugura ar tumšāku garenjoslu. Ūdens ēzelīši barojas ar vāji sadalījušos detrītu. Raksturīga to barība ir ūdenī iekritušās koku lapas, uz tām augošās sēnes un baktērijas, kā arī citas augu atliekas.

Ūdens ēzelīti izmanto kā ūdens kvalitātes indikatoru. To klātbūtne vien nebūt neliecina, ka ūdens ir piesārņots. Vēža populācijas ir lielākas ar organiskajām vielām bagātos dabiskos ūdeņos, kas nemaz nav piesārņoti. Tos var izmantot arī ūdens testēšanai laboratorijā, jo vēžus viegli audzēt akvārijos. Piesārņotā vidē samazinās vēžu ķermeņa izmērs un mātīšu auglība.

Gada gliemis – zaļganais kailgliemezis

(Limacus maculatus)

Tā ir viena no Latvijā ievazātām gliemežu sugām. Latvijā ir konstatētas 18 svešas sauszemes gliemežu sugas. Zaļganais kailgliemezis pie mums pirmo reizi atrasts 2010. gadā, līdz šim konstatēts Rīgā, Ogrē un Liepājā.

Zaļganā kailgliemeža ķermenis ir līdz 120 milimetru garš, sarāvies – 70–80 milimetru. Ķermenis vārpstveida. Pieaugušu dzīvnieku pamatkrāsa olīvu vai pelēkzaļa ar tumšiem mikroskopiskiem punktiņiem – melanoforiem, kas veido pelēkus plankumus ar neskaidrām robežām.

Pamatā barojas ar augu izcelsmes barību – lapām, augļiem utt. Ēd arī trūdošas augu atliekas. Barībā var izmantot arī bojāgājušus dzīvniekus un dzīvnieku fekālijas. Var pārnēsāt augu slimības un dzīvnieku parazītus. Dzīves cikls ir aptuveni gads. Pārošanās un olu dēšana notiek rudenī.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023