Dižkoki ir mūsu bioloģiskā un nacionālā vērtība

Arī pīlādzis un tūja var nest cēlo dižkoka vārdu

Latvijā dižkoku skaits ir mainīgs – katrs koks, kas ir sasniedzis normatīvajos aktos noteikto apkārtmēru un augstumu, kļūst par aizsargājamu koku, kuram nepieciešama īpaša apsaimniekošana un aizsardzība. Par Latvijas biotopiem, dabas aizsargājamajām teritorijām un arī dižkokiem zinoši ir Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciālisti. DAP inspektori katru mēnesi atrod dabā arvien jaunus dižkokus. Pārvaldes pārziņā ir dabas datu pārvaldības sistēma “Ozols”, kurā šobrīd reģistrēts 13 321 dažādu sugu dižkoks. Kā norāda DAP Dabas datu nodaļas vecākā eksperte Irēna Pučkina, pētījumi par dabas daudzveidību apstiprina, ka dižkokos dzīvo arī ļoti daudz Latvijai svarīgo un aizsargājamo sugu – kukaiņi, ķērpji un citas.

Dižkokus atklāj ne tikai inspektori

Dabas vērtību, dažādu ģeoloģisku objektu, aleju, biotopu un saudzējamo sugu apzināšana Latvijā jau aizsākusies 20. gadsimta 20. gados. Latvijas dižkoku pētīšanas pamatlicējs mežkopis Staņislavs Saliņš 20. gadsimta 60. gados ieviesa šodien tik zināmo terminu “dižkoks”, un tieši viņš ieteica par dižkoka pamatkritēriju ņemt stumbra apkārtmēru 1,3 metru augstumā no zemes. Dižkoki Latvijā vienmēr ir bijuši cieņā, lai arī sabiedrības zināšanas par tiem nav pilnīgas. Piemēram, viens no maldīgiem stereotipiem ir, ka tikai ozoli var iegūt dižkoka statusu. Tomēr, ja vērīgāk aplūko dabā kokus, zaļi baltā atpazīstamības zīme “Ozollapa” ir piestiprināta pie dažādu sugu kokiem.

“Ne vienmēr tikai liels, skaists koks ir dižkoks, katrai sugai ir konkrētie apkārtmēri un augstuma parametri. Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.264 ir pamats, lai noteiktu, kurām koku sugām un pēc kādiem parametriem nosaka dižkokus. Šajos noteikumos ir minētas 54 sugas, no kurām 25 ir vietējās un pārējās – citzemju. Parametri ir ļoti dažādi, piemēram, Latvijā lielākais skaits dižkoku patiešām ir ozoli, un tam šobrīd noteiktais apkārtmērs ir no četriem metriem, kas tiek mērīti 1,3 metru augstumā no sakņu kakla. Turpretī lai, piemēram, parastais kadiķis iegūtu dižkoka nosaukumu, tam jāsasniedz tikai 0,8 metru apkārtmērs,” skaidro I.Pučkina.

MK norādītie parametri ir mainīgi, un esošie ir aktuāli kopš 2010. gada. Līdz tam, piemēram, ozolam bija jāsasniedz piecus metrus apkārtmērā līdz dižkoka statusam. Kā norāda DAP eksperte, pēc sarunām ar arboristiem un dendrologiem secināts, ka arī šie noteikumi būtu nedaudz jāpamaina, jo pēdējā laikā ir konstatētas kādas sugas, kurām apkārtmērs tomēr būtu jāpalielina, lai “katrs desmitais koks nebūtu klasificēts kā dižkoks”.

Dižkokus atklāj gan eksperti un inspektori, kas diendienā apseko konkrētas teritorijas, gan arī paši iedzīvotāji. DAP saņem regulāri, vasarā pat vairākus desmitus ziņojumu katru mēnesi par ieraudzītajiem potenciālajiem aizsargājamiem kokiem. Dati regulāri tiek atjaunoti DAP mājaslapā. Tajā katram ir iespēja ziņot par pamanīto dabā. “Protams, mūsu inspektori, kad saņem šo informāciju, paši iet un pārbauda dabā, sistēmā mēs ieliekam sākotnēji ar norādi “nav definēts”. Vēl bieži tiek atzīmēti arī potenciālie dižkoki, kas ir sasnieguši 90 % no dižkoka noteiktajiem parametriem,” stāsta I.Pučkina. Viņa teic, ka šogad jau uz 1. oktobri datos par jaunatklātajiem valsts nozīmes kokiem klāt nākuši 834 koki (kopā šobrīd esot 13 321 dižkoks). Salīdzinājumam – 2017. gadā tie bija 5618 koki. Lielu devumu un sabiedrības iesaisti panāca Latvijas simtgadē rīkotā akcija “LV100 Dižošanās”, kur iedzīvotāji 2017.-2020. gadam pieteica katru mēnesi teju 100 koku.

Studente apzina bērnības vietas

Katrs dižkoks sevī nes vienu vai pat vairākus gadsimtus senu liecību. Koka vecums, sasniedzot dižkoka apkārtmērus, ir atkarīgs no augšanas apstākļiem – cik brīvi audzis, vai vairāk ēnā vai mežā, kādas ir barības vielas bijušas u.c. Protams, arī dabiskā veidā dižkoki ejot bojā, tomēr Latvijas vēsturē atrodami stāsti, kā komunisma celtniecības laikā līdz 1979. gadam dižkoki esot ļaunprātīgi spridzināti. Šādu iznīcināto koku skaits sasniedza pat 1000 koku gadā. DAP eksperti norāda, ka būtu vērtīgi par kādām vietām Latvijā, kur nav vai ir sastopams ļoti maz dižkoku, izpētīt, vai koki tur ar nolūku iznī-
cināti kaut vai papildu aramzemju iegūšanai.

“Paskatoties pirms gadiem datu pārvaldības sistēmā “Ozols”, es pamanīju, ka manā dzimtajā pusē Aucē ir ļoti maz atzīmēto koku, lai arī jau bērnībā daudzus biju ievērojusi. Gribēju, lai šie koki tiek apzināti. Tāpat arī mūsu lauku mājās bija dižkoks – parastais osis, ieraudzīju, cik tas ir liels, varens un apdzīvots. Man kļuva interesanti, kā diez citu sugu koki šādā vecumā izskatās,” stāsta Lāsma Veilande, kas, studējot mežzinātni LLU Meža fakultātē, savā studiju noslēguma darbā 2021. gadā veica dižkoku kvantitatīvo un kvalitatīvo pētījumu Auces novadā. Divu mēnešu laikā, nobraukājot 4133 kilometrus, viņa 517,8 kvadrātkilometru lielā teritorijā atklāja 62 jaunus dažādu sugu dižkokus, papildinot datu pārvaldības sistēmas “Ozols” datu bāzi par 74 % dižkoku Auces pusē. “Visvairāk atklāju melnalkšņus (13), tostarp vienu īpašu šīs sugas aleju, ko līdz tam neviens nebija pamanījis. Otrajā vietā bija parastās priedes (11) un tad ozoli (9). Dižkokam ne vienmēr ir jābūt lielam. Ir sugas, kas uz parastā ozola fona vispār neizskatās iespaidīgi, piemēram, parastais skābardis vai baltalksnis,” stāsta L.Veilande. Viņa skaidro, ka cilvēkam, kurš vēlas atrast dižkokus, vispirms būtu jāsaprot, vai atpazīst sugu, tad izvēlēto koku ir jāprot nomērīt un salīdzināt ar MK noteikumos sniegtajiem izmēriem. Kā arī, atrodot jaunu dižkoku, vajadzētu pārliecināties, vai tas jau nav reģistrēts sistēmā “Ozols”. Dati un koka atrašanās koordinātes jāiesniedz DAP. Aizsargājamā koka statusu koks iegūs pēc inspektora atzinuma.

Dižkoki ierobežo darbības

Latvija tiek dēvēta par dižkoku lielvalsti, un dabas aizstāvji uzsver, ka ikviens dižkoks ir saudzējama dabas vērtība. Līdzās informācijai datubāzē “Ozols” DAP, regulāri sazinoties ar žurnālistiem, cenšas gan medijos, gan sociālajos tīklos informēt sabiedrību.

Neapšaubāmi, dižkoka klātesamība teritorijā uzliek papildu atbildību zemes īpašniekiem. Ne vienmēr viņi ir par to priecīgi un to uztver par apgrūtinājumu. I.Pučkina novērtē, ja cilvēki DAP vaicā, kā pareizi rīkoties, ja viņu teritorijā ir dižkoki. “Ir gadījumi, kad cilvēki mums saka, ka nav zinājuši, ka koks esot bijis saudzējams, ka to nedrīkstēja nozāģēt, tam neapdomīgi apcirst zarus, apart zemi vai dedzināt zāli blakus. Cilvēki mūs informē arī, ja pamana kādas darbības, piemēram, kaimiņu īpašumos, kad tur sākas kāda būvniecība. Pēc sūdzību saņemšanas mūsu inspektori brauc un paši skatās, cik lieli bojājumi tiek nodarīti,” stāsta I.Pučkina.

MK noteikumi paredz, ka zemes īpašnieki nedrīkst veikt darbības, kas ietekmē dižkoku augšanu, bojā vai tos iznīcina. Par dižkoku iznīcināšanu bez atļaujas var tikt piemērots arī kriminālsods. Koka ciršana ir atļauta tikai gadījumos, ja apstiprina tā bīstamību cilvēka dzīvībai vai kādai būvei. Dižkokus nedrīkst aplikt ar, piemēram, dažāda veida materiāliem – būvmateriāliem, šīferi, nav atļauts aplikt koka sakņu zonu, mainīt ūdens un barošanās režīmu, iznīcināt dabisko zemsedzi, iegūt derīgos izrakteņus. Ja dižkoks atrodas pilsētvidē, pēc īpašiem saskaņojumiem ir pieļaujama inženierkomunikāciju izbūve, ēku rekonstrukcija. “Cilvēki reizēm pārprot un sūdzas, ka pat lapas nedrīkst sagrābt ap dižkoku. To, protams, drīkst, tāpat arī atļauts izcirst ieaugušās koku un krūmu atvases dižkoka vainagā, tas pat ir vēlams, jo tās negatīvi ietekmē dižkoka augšanu, radot konkurenci pēc saules, ūdens un barības vielām,” skaidro I.Pučkina. Latvijā ik gadu tiek organizētas arī dižkoku atbrīvošanas talkas, lai sakoptu to apkārtni, atbrīvotu vainagu no koku un krūmu atvasēm.

Nedrīkst apart sakņu zonu

“Katram zemes īpašniekam būtu svarīgi saprast, kādi koki ir viņa īpašumā, jo dižkoki ir dažādu sugu, izmēru. Visi saprot, ka liels ozols vai milzīga liepa ir vērtība, bet cilvēki pat iedomāties bieži nevar, ka arī pīlādzis, kadiķis un tūja var būt dižkoks. Cilvēku nezināšana arī var novest pie dižkoku izzušanas,” vienu no problēmām iezīmē DAP Latgales reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Irēna Skrinda.

Viens no apdraudējumiem ir arī ceļu būvniecība. “Mūsu valstī vēl nav izdomāti risinājumi, kā veikt ceļu būvniecību, nekaitējot kokam. Tāpat arī lauksaimniecība var nodarīt pāri dižkokiem. Lai gan koks lauksaimniecības zemē ir bioloģiskā vērtība, ko novērtē Lauku atbalsta dienests, dažreiz lauksaimniekiem ir vēlme zemes gabalu uzart pēc iespējas lielāku. Lai traktors varētu to izdarīt, tiek nemākulīgi apzāģēti zari no apakšas vai tuvu saknēm aparts. Pareiza vainaga sakopšana, tajā skaitā zaru izzāģēšana, var gan paildzināt koka mūžu, gan novērst tā bīstamību sabiedrībai, tomēr tas ir jādara kokkopjiem,” skaidro I. Skrinda. Dižkoka kā dabas pieminekļa aizsargājamā teritorija ir desmit metrus no koka vainaga projekcijas.

“Katram ir jāsaprot, ka ikviens dižkoks ir ievērības cienīgs, ņemot vērā, cik lēni koki aug, cik ir ilgmūžīgi, cik dabiskais mūžs ir pārsniedzis to vecumu, kas noteikts mežsaimniecību normatīvajos aktos. Katrs, kas sasniedzis dižkoka apmērus, ir ievērības cienīga dabas vērtība un zemes īpašnieka un pašvaldības, kurā tas atrodas, lepnums,” uzsver I.Skrinda.

Teksts: Viktorija Slavinska-Kostigova

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par saturu atbild SIA “Reģionu mediji”