Dziesma dzīvo mūsu dvēselēs

“Dziesmu svētki manā skatījumā ir klasisko vērtību nepazaudēšanas iespēja, un tā ir viena no latviskās būtības izpausmēm. Tas ir tas, kas mēs vēsturiski esam bijuši, – zemnieki ar kājām un rokām savā zemē, bet dziesma dzīvo mūsu dvēselēs,” sarunā ar “Zemgales Ziņām” atzīst Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” diriģente Krista Delvere.

– Pastāstiet dažos vārdos par kori un sevi!

Meiteņu koris “Spīgo” dibināts 1977. gadā. Šobrīd tā profesionālā latiņa ir ļoti augsta, un pašas meitenes to nepārtraukti ceļ arvien augstāk. Koris ar teicamiem panākumiem piedalījies neskaitāmos konkursos. Kora dalībnieces ir ne tikai vecāko klašu skolnieces, bet arī skolas absolventes.

Es korī dziedu jau kopš 2001. gada, bet ar “Spīgo” strādāju no 2013. gada. No šīs sezonas esmu arī kora vadītāja un diriģente. Lielu paldies manas personības veidošanā varu teikt kora diriģentēm Līgai Celmai-Kursietei un Lienai Celmai.

– Kāda ir kora Dziesmu svētku pieredze?

Daļai kora jaunāko dziedātāju šie būs pirmie, bet kopumā “Spīgo” piedalījies jau piecos Dziesmu svētkos. Pirmā reize bija 2003. gadā, kad kā bērnu koris noslēguma koncertā dziedājām Imanta Kalniņa dziesmu “Varoni gaidot”. XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku “koru karos” 2015. gadā “Spīgo” apliecināja savu pārākumu un izcīnīja 1. vietu un Zelta diplomu 5.–12. klašu vidusskolas meiteņu koru A grupā. Korim pieder arī labākā sieviešu kora tituls 2008. un 2018. gada Dziesmu svētkos.

Šogad uzstāsimies koru lielkoncertā “Tīrums. Dziesmu ceļš” un noslēguma koncertā “Kopā augšup” Mežaparkā. Esam motivēti arī šajos svētkos cīnīties par uzvaru. Sīvākā spēkošanās parasti mums ir ar sieviešu kori “Balta”.

– Vai mīlestība pret kora mūziku jauniešu vidū laika gaitā nemazinās?

Es to savā korī neesmu izjutusi, jo bērni mūsu skolā līdz kora mūzikai izaug pakāpeniski, jau sākot no brīža, kad iestājas mūzikas novirziena 1. klasē. Mūsu kolektīva repertuārs ir dažāds, un tā nav tikai klasiskā kora mūzika. Dzīvojam ļoti straujā un mainīgā laikmetā, tāpēc, lai noturētu jauniešu interesi, nevar dziedāt vienveidīgu repertuāru vai dažas jaunas dziesmas mēnesī. Skaisto un interesanto mēģinām atrast jebkurā kora dziesmā. Jauniešus ļoti uzrunā Raimonda Tigula mūzika, piemēram, “Lec, saulīte”.

– Kā notiek gatavošanās svētkiem, cik intensīvi ir mēģinājumi?

Mēģinājumi, protams, notiek, bet vajadzētu biežāk. Pašlaik gatavojamies starptautiskajam koru konkursam Tallinā, un nesen arī aizvadīts Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena 45 gadu salidojums, kur uzstājāmies ar plašu koncertprogrammu. Pēc atgriešanās no Tallinas gatavosimies aprīļa beigās paredzētajai koru skatei Tukumā. Tāpēc mēģinājumi notiks arī Lieldienu brīvdienās, par ko pabrīdināju meitenes jau septembrī.

– Ar ko jums kā kora vadītājai saistās Dziesmu svētki?

Dziesmu svētki man, pirmkārt, asociējas ar tautastērpu un taisnu muguru, un ar lielu darbu. Man gan vienmēr šis lielais darbs ir paticis, jo tas parasti ir devis augstvērtīgu rezultātu, par ko ir gandarījums un milzīgs prieks. Esmu lepna par savu kori un tā sasniegumiem.

No otras puses, uzskatu, ka Dziesmu svētki nebalstās tikai uz pāris “top” koriem, kas ieguvuši augstus sasniegumus konkursos, bet tieši uz entuziastu kolektīviem un uz mūziku mīlošiem amatieriem. Tāpēc cienu un augsti vērtēju amatierkoru vadītājus un dziedātājus, jo bez viņiem šie svētki nebūtu iedomājami.

– Vai vēl kāds no jūsu ģimenes piedalīsies svētkos?

Mans brālis un māsa ir mācījušies mūzikas novirziena klasē, un māsa arī dzied korī “Spīgo”, tāpēc abas dosimies uz svētkiem. Protams, līdzjutējos būs visa ģimene un arī draugi no skolas laikiem. Muzikalitāti esmu mantojusi no vectēva, kas savulaik dziedājis vīru korī “Dziedonis”.

– Kāds jums ir saviļņojošākais brīdis Dziesmu svētkos?

Man tāds brīdis ir nevis pašos svētkos, bet drīzāk finālskatē, kad uz skatuves valda neizsakāmas emocijas, spriedze un vienotības sajūta. Finālskate ir arī mana Dziesmu svētku kulminācija. Kad pati vēl dziedāju bērnu korī, emocionālākais brīdis bija Mežaparka estrādē, kad “Spīgo” paziņoja par labāko skolēnu kori Latvijā. Man toreiz bija 15 gadu un bija neizsakāms prieks un lepnums. Visi aiz laimes raudājām.

– Kāda ir jūsu mīļākā kora dziesma, bez kuras Dziesmu svētki nav iedomājami?

Konkrētu dziesmu nosaukt ir grūti. Viena no tām, protams, ir Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, ar kuru daudziem latviešiem saistās Dziesmu svētki, tāpat Raimonda Paula “Manai dzimtenei” un Jāņa Lūsēna “Karoga dziesma”. Kad pati piedalījos kā dziedātāja Dziesmu svētkos, spilgtā atmiņā palikusi Imanta Kalniņa dziesma “Varoni gaidot”, jo tajā ir tāds spēks, ka pa muguru skrien skudriņas.

– Kāpēc mums kā latviešiem vajadzīgi Dziesmu svētki?

Dziesmu svētki manā skatījumā ir klasisko vērtību nepazaudēšanas iespēja, un tā ir viena no latviskās būtības izpausmēm. Tas ir tas, kas mēs esam vēsturiski bijuši, – zemnieki ar kājām un rokām savā zemē, bet dziesma dzīvo mūsu dvēselēs. Ja nebūtu Dziesmu svētku, noteikti pazustu arī latviskuma sajūta un tautas garīgais mantojums, kas sakņojas dziesmā un dejā. Daļai cilvēku, kas ir tikai skatītāji, Dziesmu svētki ir vienkārši koncerts, kurā, protams, gūst emocijas un vēlāk to aizmirst, bet mums, dalībniekiem, tas ir milzīgs notikums, uz ko tiekties piecus gadus. Vienreiz to piedzīvojot un gūstot šo sajūtu, no tā vairs tik viegli nevar tikt vaļā.

– Kas jums šķiet visgrūtākais Dziesmu svētku laikā?

Mēģinājumi un sadzīve ar gulēšanu skolā man problēmas nesagādā. Grūtāk kā vadītājai ir uzņemties atbildību par savu kori, jo daļa jauniešu vēl nav pilngadīgi. Protams, vakaros gribas jautrību un uzrīkot ballīti, tāpēc dažkārt to kopā ar citiem skolotājiem nākas piebremzēt.

– Ko jūs novēlētu citiem koristiem ceļā uz Dziesmu svētkiem?

Gūt prieku un gandarījumu no katra mēģinājuma, no katra mazā solīša pretī svētkiem, jo, ja to nedarīsim mēs, to nedarīs neviens. Mēs esam tie, kas saglabā Dziesmu svētkus kā nemateriālo kultūras mantojumu no paaudzes paaudzē.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.

#SIF_MAF2022