Dziesmu svētkos gan vecāki, gan bērni

Šovasar Vjaksu ģimenei būs būs īpašs piedzīvojums. Ģimenes atvases Haralds un Līvija ne tikai dosies uz Dziesmu un deju svētkiem, bet dejos vairākas dejas, kuras izpildīs arī vecāki. “Tas ir skaisti un īpaši!” atzīst vidējās paaudzes deju kolektīva “Kalve” dejotāja Linda.

– Īsumā pastāstiet par sevi, cik ilgi dejojat un vai arī ģimenē ir dejotāji? Cik Dziesmu un deju svētkos esat piedalījusies? Kādā jomā, profesijā strādājat ikdienā?

Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet no 2009. gada dzīvoju Ozolniekos. Dejoju no agras bērnības. Spriežot pēc fotogrāfijām, jau bērnudārza grupiņu priekšnesumos. Taču latviešu tautas dejas sāku apgūt 1. klasē, kad sāku mācīties Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā. Skolas kolektīvu vadīja un arī šobrīd vada skolas direktore Renāte Linde. Tur nodejoju visus deviņus pamatskolas gadus. 1995. gadā ar skolas kolektīvu piedzīvoju savus pirmos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Tā bija brīnišķīga pieredze, protams, bija arī kāds asaru un noguruma brīdis, bet atmiņas un pacilājošā sajūta ir joprojām. Pēc šiem svētkiem man radās vēl lielāka interese par dejošanu, tāpēc ārpus skolas sāku dejot bērnu un jauniešu centra “Daugmale” kolektīvā “Jampadracis”, kuru vadīja Taiga Ludborža. Bet kolektīvs dažādu iemeslu dēļ kaut kā pajuka. Pēc pamatskolas zināju, ka dejošu kādā nopietnā tautas deju ansamblī. Sākot mācīties ģimnāzijā, klasesbiedrenes pamudināta, aizgāju uz TDA “Teiksma” studijas mēģinājumu, tā 16 gadu vecumā sāku dejot tur. Pirmo gadu nodejoju pie Ingas Pulmanes, nākamajā sezonā pārgāju uz pamatsastāvu pie Jāņa Ērgļa tautas deju ansamblī “Teiksma”. Nodejoju tur piecus gadus.

“Teiksma” mūsu ģimenei ir ļoti īpašs kolektīvs, jo tieši tur es iepazinos un sadejojos ar savu vīru. Mēs joprojām abi dejojam, un to dara arī mūsu bērni. Šobrīd mēs ar vīru dejojam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes vidējās paaudzes deju kolektīvā “Kalve”, mūsu bērni – bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Vēja zirdziņš”. “Kalvē” esam no 2015. gada, kad kolektīvu sāka vadīt lieliskais Lauris Galejs.

Esmu piedalījusies divos skolēnu un četros pieaugušo dziesmu un deju svētkos. Šovasar gaidāmie būs mani septītie svētki. Pats brīnišķīgākais ir tas, ka no mūsu ģimenes šajos svētkos piedalīsies jau četri dejotāji, arī abi mūsu vecākie bērni. Dejosim gan “Daugavas” stadionā, gan Mežaparkā, gan “Arēnā Rīga”. Šovasar mums būs īpašs piedzīvojums. Neparasti ir tas, ka bērni dejos arī dažas dejas, kuras mēs ar vīru, – “Klabdanci”, “Es mācēju danci vest”. Tas ir skaisti un īpaši!

– Ar ko jums saistās Dziesmu un deju svētki? Ko latviešiem tie nozīmē?

Dziesmu un deju svētki saistās ar kopā būšanu, ar vienotību, ar latvietības apzināšanos un tās svinēšanu. Latviešiem šie svētki ir ļoti īpaši, jo to laikā mēs paši sev atgādinām par sevi un savu esamību, par savām tradīcijām, kultūru. Šie svētki vairo mūsu kā tautas pašapziņu, piederības sajūtu un vienotību.

– Bez kuras dejas Dziesmu un deju svētki nav iedomājami? Kāpēc?

Katru deju svētku lieluzvedums, kas notiek “Daugavas” stadionā, tiek veidots kā unikāls stāsts, ar savu koncepciju, vēstījumu, ideju, tāpēc repertuārs katru reizi ir mainīgs. Katros svētkos ir iekļautas gan jaunrades dejas, gan horeogrāfijas no latviešu skatuviskās dejas zelta fonda. Ir arī dejas, kas atkārtoti tiek iekļautas svētku repertuārā. Šogad tāda ir, piemēram, Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”, ko, manuprāt, šobrīd dejo visa Latvija. Runājot par Zemgales kolektīviem, tad visi, pat vairāku paaudžu kolektīvi, dejo Viļa Ozola “Klapdanci”.

Bet no jaunāku horeogrāfu veikuma šo svētku repertuārā populārākā varētu būt Jāņa Ērgļa “Es izjāju prūšu zemi”.

Nu jau arī neviena dejotāju ballīte nav iedomājama bez tās. “Es izjāju prūšu zemi” iemīļojuši arī skatītāji, ir redzēts un piedzīvots, ka to izpilda arī darba kolektīvu un ģimeņu pasākumos.

– Kāds ir jūsu mīļākais tautastērps?

Mīļāko tautastērpu nevarēšu nosaukt, jo, manuprāt, visos Latvijas novados ir ļoti skaisti un krāšņi tautastērpi. Katram novadam ir raksturīgi savi tērpi, to elementi, valkāšanas tradīcijas. Tāpat katrai dejai pēc tās rakstura, vēstījuma, izcelsmes vai pēc horeogrāfa piederības kādam novadam tiek piemeklēts atbilstošs tautastērps.

– Kādos dejo jūsu kolektīvs, kā tērpi ir sarūpēti?

Gan tautas deju ansamblim “Kalve”, gan vidējās paaudzes deju kolektīvam “Kalve” ir pieejami visu Latvijas novadu tautastērpi. Tieši mēs, vidējā paaudze, dejojam pārsvarā Madonas un Bārtas tērpos. Jaunākie, kas mums tika sagādāti ar universitātes atbalstu, ir Dagdas tautastērpi. Dejojam arī Zemgales un citos Latgales tērpos.

– Kurš jums ir Dziesmu un deju svētku saviļņojošākais brīdis?

Man saviļņojošākie ir deju lielkoncerti “Daugavas” stadionā. Tā ir svētku kulminācija, kuru mēs, dejotāji, sasniedzam pēc šiem pieciem darba gadiem, pēc mēģinājumu pilnās nedēļas Rīgā. Aizkustinošākie ir tieši vakara koncerti. Noskaņa, gaismu spēles un atmosfēra, kas tur valda, sajūtu ziņā ir vienkārši maģiska. Pa visiem stadiona vārtiem plūst dejotāji, visi kopā laukumā vienojas vienā ritmā, vienā elpā, vienās sajūtās. Tas ļauj sajust mūsu spēku, vienotību, varenību, kultūras un tradīciju bagātību. Tās ir tās emocijas, tas ir tas brīdis, kādēļ mēs to visu darām. Arī skatītāji ar savu enerģiju, aplausiem, ovācijām papildus rada šo svētku pacilājošo noskaņu.

– Dziesmu svētki ir vairāk darbs vai atpūta?

Sākumā zināmā mērā tas ir kā darbs. Veselu nedēļu pavadot Rīgā, kārtīgi jādejo, visiem kopīgi jāmēģina, jāklausa virsvadītāji, jāiegaumē visi punkti, uznākšanas, noiešanas vietas no laukuma. Tas tiešām nav viegli, jo prasa ļoti daudz spēka un enerģijas. Taču tas ir tā vērts, jo vainagojas ar gandarījuma sajūtu, ar skaistu lielkoncertu. Vienlaikus to var saukt arī par atpūtu, jo dejojot mēs aizmirstamies no ikdienas rūpēm un raizēm, atpūtinām savu prātu no citām domām. Visi esam tajā svētku noskaņojumā.

– Kurš ir visgrūtākais brīdis svētkos?

Grūtākais varētu būt tad, kad tiešām piemeklē tāds fizisks nogurums, jo šajā svētku nedēļā, kā zināms, dalībnieki guļ ļoti maz, bet fiziskā slodze ir liela. Man pāris svētkos ir bijuši brīži, kad esmu jutusies ļoti nogurusi pēc saspringtā mēģinājumu procesa, tas mazliet traucēja izbaudīt kādu svētku mirkli. Bet uz koncertiem jau atkal ir emociju un spēku pieplūdums, un tad jau viss ir kārtībā. Pēdējos svētkus, kas bija 2018. gadā, atceros vienīgi pozitīvi, tikai ar prieku un patīkamām emocijām piepildītu notikumu.

– Ir bijuši arī kādi kuriozi, atgadījumi, ko varat pastāstīt?

Kuriozu ir ļoti daudz un katros svētkos, un vispār dejotāju ikdienā. Domājot par maniem pirmajiem Deju svētkiem, atceros, ka vienā no noslēguma koncertiem spēcīgi lija, visi dejotāji salija, tad aizskrējām uz autobusu, lai pārģērbtos. Mēs, meitenes, vilkām nost savas sarkanās vestes, kas bija ļoti izmirkušas, un konstatējām, ka baltās blūzes no tām ir sakrāsojušās. Tas bija vienlaikus jautri un bēdīgi, jo nevarējām saprast, kā būs, vai varēs izmazgāt, vai nākamajā dienā dejosim baltā blūzē vai būs jau rozīga vai sarkana.

– Kādas lietas obligāti vajadzētu ielikt līdzi somā, dodoties vasarā uz Dziesmu svētkiem?

Ļoti daudzas. Jāņem līdzi viss, kas palīdz uzturēt labu pašsajūtu. Pirmkārt, jau ūdens pudele, jaka, lietusmētelītis, kāda saules cepure, ērtas mēģinājuma botiņas.

– Ko jūs novēlētu citiem dejotājiem ceļā uz šiem svētkiem? Ko novēlētu sev un skatītājiem?

Pirmkārt, veselību, pozitīvu noskaņojumu, labu pašsajūtu, lai šo svētku nedēļu var tiešām iet, darīt un visur piedalīties, izbaudot svētkus uz pilnu klapi. Skatītājiem – lai ir priecīgi, lai bauda šos svētkus. Tiekamies un svinam kopā!

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.

#SIF_MAF2022