Esi sveiks, lepnais jelgavniek!

Apzināties, no kurienes esi cēlies, kā arī savas dzimtas saknes ir svarīgi gandrīz ikvienam. Kādam šī apziņa rodas agrāk, citam – vēlāk. Melburnas iedzīvotājam Ansim Kapsim zināšanu par Jelgavu tikpat kā nebija, kad viņš pirmoreiz ieradās pilsētā. Kopš tās reizes ir pagājis krietns laiks. Tagad gan viņš pats sevi, gan arī citi Ansi Kapsi dēvē par lepno jelgavnieku. Kam bija jānotiek, lai rastos tik spēcīga piederība Jelgavai, “Zemgales Ziņas” noskaidroja sarunā ar Ansi Kapsi.

– Vispirms jājautā, kā jūs, būdams lepns jelgavnieks, nokļuvāt tik bezgala tālu – Viktorijas štata galvaspilsētā Melburnā?

Ļoti vienkārši. Mana ģimene – vecāki un vecākais brālis – dzīvoja dīpīšu nometnē Hersbrukā, Vācijā, kur es arī piedzimu 1947. gadā. Nometni kontrolēja amerikāņi. Mans tēvs Imants Kapsis pēc kara strādāja pie Amerikas armijas, un viņam piedāvāja pārcelties vai nu uz Ameriku, vai Austrāliju. Viņš brīdi padomāja un izvēlējās Austrāliju, jo tā ir valsts, kas atrodas vistālāk no Eiropas. Un tā mēs 1949. gada 15. novembrī nokāpām no kuģa “General Haan” klāja Viktorijas ostā. Man bija divi gadi, tāpēc es neko no šī brauciena neatceros. Melburnā mūs, bēgļus, uzreiz aizveda uz imigrācijas nometni Bonegillā. Tā ir pilsētiņa aptuveni 200 kilometru attālumā no Melburnas centra. Tur pavadījām aptuveni gadu. Tad nokļuvām nākamajā bēgļu nometnē – “Maribyrnong Migrant Camp”, kur mūsu ģimene nodzīvoja divus trīs gadus. Pirmos sešus mēnešus pavadīju Melburnas bērnu slimnīcā, jo man bija pamatīgs auss iekaisums. Tas beidzās ar dzirdes zudumu labajā ausī.