Jelgavas ūdenstornim šogad ir zināma jubileja, jo to būvēja pirms 130 gadiem – 1880. gadā, taču sākotnēji tas bijis zemāks.
Pēc dažādiem avotiem, Jelgava ir bijusi viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kurā ierīkota centralizēta ūdensapgāde. Sākotnēji pilsēta lietoja Svētes ūdeni, kuru ievadīja pa Jēkaba kanālu un pazemes urbtām koka caurulēm pašteces ceļā. Tad uzcēla torni, un kanāls sāka pildīt kanalizācijas funkcijas, bet ūdeni pilsētnieki saņēma pa caurulēm no torņa. Pirmajā pasaules karā vācieši izurbuši artēziskās akas, kas ilgu laiku aizstāja mazāk tīro Svētes ūdeni.
Ūdenstornis sākotnēji bija trīsstāvu ēka ar gotiskiem dekoriem, bet 1912. gadā to paaugstināja pa diviem stāviem, un torņa augstums sasniedza 28 metrus. Ārēji nemainīgs tas saglabājies līdz mūsdienām, kaut arī tornis vairs nepilda tās funkcijas, kādas tam bija agrāk. Muzeja veidā apskatei pieejama sūkņu zāle ar veciem tehnikas eksponātiem.
Vēsturnieks Andrejs Dābols lēš, ka vecā fotogrāfija tapusi trīsdesmitajos gados, un, kaut tornis palicis tāds pats, pilnībā ir pārvērtusies pilsētas ainava ap to. Starp citu, Valsts ģimnāzijas (bijušās 15.maija skolas) ēku kaimiņos būvēja 1937.gadā, bet gadu iepriekš blakus tornim tika uzbūvēta nosēdrezervuāra ēka. Ūdensvada ielai nosaukums nav mainījies.
