Gatavi aizstāvēt savu valsti

“Visgrūtākā cīņa ir cīņa pašam ar sevi, bet pēc tam ir gandarījums par paveikto. Nebaidīties un uzdrošināties izmēģināt kaut ko jaunu, pārvarēt sevi un iet līdz galam,” tā Latvijas jauniešiem novēl zemessargs Ēriks Grinevics, kurš jau 26 gadus Jelgavas novadā nodarbojas ar skolēnu militāri patriotisko audzināšanu.

90. gadu sākumā Ēriks Grinevics bija viens no Jelgavas Zemessardzes bataljona dibinātājiem. Sākumā cilvēku interese bija liela, diemžēl pēc pāris gadiem tā pamazām noplaka un nācās domāt, kā piesaistīt Zemessardzei jaunus cilvēkus. Tā tika izveidota Jaunsardzes kustība ar mērķi sagatavot jauniešus dienestam Zemessardzē. “Par Jaunsardzes instruktoru Elejas vidusskolā sāku stādāt kopš Jaunsardzes kustības dibināšanas. Motivācija pirmkārt balstījās mīlestībā pret darbu ar bērniem,” teic Ēriks Grinevics. Tā viņu vada darbā arī šobrīd, tomēr vairs nekā Jaunsardzes instruktoru, bet kā izdzīvošanas pulciņa vadītāju.

Kļūst par izdzīvošanas pulciņa vadītāju

Pērnā gada sākumā Saeimas veiktie grozījumi Valsts aizsardzības mācības un Jaunsardzes likumā radīja apstākļus, kad vairums Jaunsardzes instruktoru, kuriem nebija augstākās izglītības (viņu vidū arī Ē. Grinevics), saistības ar Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes centru bija spiesti izbeigt. “Vidusskolās 10. un 11. klases skolēniem tuvāko gadu laikā paredzēts ieviest obligātu mācību priekšmetu – valsts aizsardzības mācību. Tā mācīšanai plānoja piesaistīt Jaunsardzes instruktorus. Neatbildu prasībām – nebija augstākās pedagoģiskās izglītības, kas ir obligāta, mācot vidusskolēnus. Man palikuši divi gadi līdz pensijai – loģiski, es taču neiešu piecus gadus studēt.

Vēl jo vairāk, ka tas man nav pamatdarbs, bet vairāk kā hobijs.

Šādā situācijā visā Latvijā nostādīti vairums pieredzējušu Jaunsardzes instruktoru, kuri savu darbu vairs nedrīkst veikt un Jaunsardzi pametuši,” nosaka Ēriks Grinevics. Viņaprāt, šāds lēmums nav pareizs, jo bērni patriotiskā garā jāaudzina jau no pirmajām klasēm, nevis tikai vidusskolā, bet šobrīd nav, kas to dara. Ēriks Grinevics bija pieradis strādāt ar bērniem un, negribot savus audzēkņus pievilt, nodibināja izdzīvošanas pulciņu, ko šobrīd vada trīs skolās – Elejas vidusskolā, Sesavas un Vilces pamatskolā.

Izdzīvošanas pulciņā Jelgavas novadā kopā darbojas 86 bērni no 1. klases līdz pilngadībai. “Īstenībā tagad varu strādāt pilnvērtīgāk, jo neesmu pakļauts Jaunsardzes centram, bet pa tiešo skolai un tās direktoram, kuram iesniedzu paša izstrādātu apmācības programmu. Mana priekšrocība ir savs privātais poligons – Tīsu bāze Lielplatones pagastā, kur uz saliedēšanās pasākumiem ved bērnus arī no citām skolām. Poligona izveidē daudz palīdzējusi Jelgavas novada pašvaldība, bet uzlabošanas darbos aktīvi iesaistās paši bērni un viņu vecāki,” stāsta pulciņa izveidotājs.

Militāro apmācību izvēlas arī meitenes

Uz jautājumu, vai pirmo klašu bērni nav par mazu pulciņa aktivitātēm, vadītājs atbild noraidoši: “Tieši otrādi – mazajiem nodarbības ļoti patīk un interesē. Viņi ir zinātkāri un atvērti visam, ko stāstu un rādu. Iepazīstam arī dabu, veidojot herbārijus, mācoties atpazīt ārstniecības augus un dažādus kokus. Iepriekšējā gadā Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju beidza puisis, kurš pie manis sāka darboties no trešās klases. Viņš šo sākumskolas laiku, kas pavadīts militārās nodarbībās, atceras kā visforšāko.”

Bērnu atsaucība ir liela. Visu vecuma grupu nodarbībās, īpaši jaunākajās, aktīvi piedalās arī meitenes, kuras, pēc pulciņa vadītāja novērojumiem, mūsdienās pat mēdz būt sportiskākas par zēniem. Salīdzinot, kādi bija bērni pirms desmit un vairāk gadiem un tagad, Ēriks Grinevics atzīst, ka: “Agrāk bērni bija apķērīgāki un ātrāk prata pieņemt lēmumus un izpildīt sarežģītus uzdevumus. Tagad visi pieraduši atbildes meklēt internetā, nevis domāt paši. Tomēr vienmēr atgādinu, ka karā ne vienmēr uzvar stiprākais, bet gudrākais un viltīgākais.”

Svarīgi veidot saliedētu kolektīvu

Teorētiskās izdzīvošanas pulciņa nodarbības notiek reizi nedēļā, bet vienreiz mēnesī tiek rīkots diennakts pasākums poligonā vai mežā, kas visiem audzēkņiem šķiet visaizraujošākais. Bērni āra aktivitātēs netiek dalīti pa vecuma grupām, bet kopā darbojas gan pirmklasnieki, gan vecāko klašu skolnieki. Pulciņa vadītājs uzsver, ka tā veidojas vienots kolektīvs: “Jaunākie mācās no vecākajiem, bet jau no septītās klases paši iesaistās mazāko apmācībā. Ja kaut ko piemirst, atver kladi un atkārto. Tādēļ arī nav brīnums, ka viena daļa kļūst par instruktoriem, virsniekiem, vadītājiem – cilvēkiem, kuri nebaidās uzņemties atbildību un vest aiz sevis pārējos. Pārvarot grūtības mežā, skaidri var redzēt, kurš no jauniešiem dzīvē būs līderis, bet kurš ieņems izpildītāja lomu, un arī tādi, nenoliedzami, ir vajadzīgi.” Tāpat jāmācās tikt pāri dažādām fobijām, kas nereti piemīt daļai jauniešu, piemēram, bailēm no augstuma, slēgtām telpām u. tml.

Izdzīvošanas pulciņa vadītājs cenšas kontrolēt arī savu audzēkņu sekmes skolā, pajautājot reizi ceturksnī atnest sekmju izrakstu. “Ir gadījies pat sēdēt blakus stundās, ja skolotāja par kādu no manējiem sūdzas. Tad, protams, ir klusums un kārtība. Savējos audzēkņus vienmēr atbalstīšu, jo esam viens par visiem un visi par vienu.”

Katru gadu mācību noslēgumā vecāko klašu bērniem tiek organizēts forsētais pārgājiens, kas ir no 60 līdz 80 kilometriem garš, ar vairākiem kontrolpunktiem un uzdevumiem, kur tiek pārbaudītas jau iepriekš apgūtās zināšanas – ieroču apguve, mezglu siešana, ugunskuru kurināšana u. c.

Darbs kā izaicinājums

Ar disciplīnas ievērošanu pulciņa nodarbībās vadītājam problēmas nekad nav bijušas, jo viņam piemīt īpašs pedagoga talants. “Mēģinu katram bērnam atrast savu individuālo pieeju, jo viena metode visiem nestrādās. Galvenais uzdevums ir veidot saliedētu kolektīvu, un tas nav viegli panākams, bet man patīk, ka dzīvē ir izaicinājumi,” teic Ēriks Grinevics.

Liels pārbaudījums bijis jaunsargu kustības aizsākšana Elejas bērnunamā. Atšķirībā no brīvprātīgajām jaunsargu vienībām skolās bērnunamā tā bija obligāta sestdienu sastāvdaļa, un nodarbības apmeklēja gan meitenes, gan zēni. Sākums nebijis viegls, jo jaunieši izturējās bravūrīgi un negribēja pakļauties disciplīnai un noteikumiem, tomēr jau pēc pāris nodarbībām situācija mainījās uz labo pusi, bet pēc neilga laika visi kopā vienoti devās Lāčplēša dienas lāpu gājienā. Vasarā tika organizēta nometne, kurā piedalījās arī bērnunama bērni. Viņi nekad nebija nakšņojuši ārpus skolas un kur nu vēl mežā. “Taču viss bija kārtībā – salikām jauktās grupās kopā ar bērniem no citām skolām, kuriem jau bija ilgāka pieredze Jaunsardzē. Un tad varēja redzēt, kāda šiem bērniem rodas atbildības izjūta – dažs labs pat bija gatavs visu pasākuma laiku kaut vai aiz rokas vadāt savu biedru, lai tikai kaut kas nenotiktu un viņš nenomaldītos vai nenobītos svešos apstākļos,” atceras Ēriks Grinevics. Jau pēc pirmajām dienām bērnunama bērni kļuva atvērtāki, jo beidzot varēja sajusties kā līdzīgs ar līdzīgu. Neviens neapsmēja, bet sadarbojās kopā.

Tā laika Jaunsardzes vadītājs savu izvēli nav nožēlojis ne mirkli, jo darbs ar bērniem, kuri aug bez ģimenes, sniedz milzu gandarījumu, apziņu, ka esi spējis palīdzēt kādam cilvēkam atrast savu ceļu un kļūt labākam.

Patriotismu un vēsturi nevar iemācīt, sēžot skolas solā

Izdzīvošanas pulciņa mērķis ir gatavot skolēnus valsts aizsardzības dienestam, tāpēc ir svarīgi jau no bērnības ieaudzināt patriotismu. “Pēc notikumiem Ukrainā jauniešos ir vairojies patriotisms. Līdz tam brīdim bija tāds atslābums, visi pieraduši, ka viss ir labi, un liekas, ka tā būs mūžīgi. Iebrukums Ukrainā lika saprast, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad droši justies vairs nevarēs nekad,” saka Ēriks Grinevics un ir pārliecināts, ka viņa audzēkņi būs gatavi aizstāvēt savu valsti, ja tas būs nepieciešams.

Bērni regulāri apmeklē dažādus vēsturiskos piemiņas pasākumus visā Latvijā, piemēram, tepat novadā Ziemassvētku kauju piemiņas vietas. “Latvijas vēsturi un patriotismu nevar iemācīt, tikai sēžot skolas solā. Bērniem tas nebūs interesanti. Viņi grib iepazīt dažādas vēsturiskas vietas un praktiski darboties. Piemēram, devāmies septiņu kilometru garā lāpu gājienā Ložmetējkalnā, braucienā uz Nacionālās pretošanās kustības muzeju. Arī izdzīvošanas pulciņa bāzē Lielplatonē esmu izveidojis nelielu vēstures ekspozīciju,” stāsta pulciņa vadītājs. Pēc viņa teiktā, pat 80% no izdzīvošanas pulciņa dalībniekiem pēc skolas absolvēšanas kaut kādā veidā saista savu dzīvi ar militāro jomu – armiju, Zemessardzi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu utt.

Ģimenē četri zemessargi

Ērika Grinevica ģimenē bez viņa ir vēl trīs zemessargi – abi vecākie dēli un vecākā meita. Jaunākā meita un dēls vēl iet skolā, bet arī jau interesējas par militārām nodarbībām un apmeklē tēva vadīto pulciņu. Viss notiek dabiski, bez uzspiešanas vai papildu mudināšanas. Ēriks Grinevics spilgti atceras epizodi no vidējā dēla Dāvja bērnības, kad viņam bija tikai seši gadi: “Vecākiem jaunsargu puišiem bija paredzēts nakts pārgājiens, kur pa varītēm līdzi vēlējās toties arī mans dēls, ko arī atļāvu. Agri no rīta vēl pustumsā tālumā redzu atgriežamies sešus stāvus, bet vajadzēja būt septiņiem. Izrādās, mans Dāvis ielikts mugursomā un aizmidzis.”

FOTO: NO ĒRIKA GRINEVICA PERSONĪGĀ ALBUMA

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023