Tie, kuri dod priekšroku vietējai pārtikai, būs izbrīnīti, uzzinot, ka visbiežāk tās vietējā daba ir visai nosacīta. Pat, ja tie ir Latvijā audzēti kartupeļi, to sēkla visticamāk nāk no kādas Eiropas valsts, mēslošanas līdzekļi no citas, bet iepakojums – vēl tālākas zemes.

Mūsdienās pārtikas piegādes ķēdes un piegādes kopumā ir ļoti izstiepušās. Tās ir kļuvušas lielākas ne vien pēc iesaistīto skaita, bet arī ģeogrāfiski. Reti kurš pārtikas produkts ir 100% pavisam vietējs. Pat pērkot Latvijas bietes vai griķus, šie produkti visbiežāk ir iepakoti. Plēve var būt nākusi no Saūda Arābijas, bet papīrs – no Somijas. Tāpat lauksaimniecībā tiek izmantotas sēklas no visas pasaules. Piemēram, industriālo kartupeļu sēklu Latvijā neaudzē – tā tiek ievesta no Rietumeiropas. Savukārt pesticīdi to audzēšanai ir no Baltkrievijas. Līdz ar to esam globalizācijā līdz ausīm. Un jebkura produkta ietekme – gan sociālā, gan vides – ir izkliedēta pa visu pasauli un tā ir klātesoša visā tā dzīvesciklā.

Dodam darbu un briesmīgus darba apstākļus

Biznesa pamats ir tieksme gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Pārtikas tirdzniecības kontekstā tas nozīmē meklēt ražotājus, kas piedāvā preces par pievilcīgāku cenu. Liela daļa lauksaimniecības produktu tiek ražoti jaunattīstības valstīs, kas arvien ir dziļi korumpētas lēmumu pieņemšanā un daudzos gadījumos nespēj un negrib uzraudzīt likumdošanas prasību ievērošanu attiecībā uz vidi un cilvēktiesībām. Uzņēmējdarbībai šādas valstis ir pievilcīgas, jo cenas ir zemas. Taču lētums tiek panākts, nemaksājot sociālās garantijas un neievērojot vides prasības.

No vienas puses, pērkot šos produktus, mēs dodam cilvēkiem otrā pasaules malā iespēju nopelnīt. No otras puses, bieži vien apstākļi, kādos tie top, ir briesmīgi. Tādi, ko mēs pie sevis droši vien nepieļautu. Taču rezultāts ir tieši tāds, kā vēlamies – lēts produkts. Un šīs zemās cenas priekšā mēs esam gatavi pievērt acis un neredzēt sociālās un vides blaknes. Tomēr jāsaprot, ka neeksistē tāda lieta kā lēta pārtika – ja par to nesamaksājam mēs, tad to dara kāds cits. Visbiežāk – ar savu veselību, izcirstu mežu un piesārņotu vidi.

Šādi jautājumi ir jārisina kompleksi. Tas bieži vien ir procesu nevis galarezultāta jautājums. Ir daži piemēri, kur lielie piegādes ķēdes spēlētāji saprot, ka šādi turpināt vairs nevar. Piemēram, kafijas un šokolādes ražotāji arvien vairāk saprot, ka slikto darba apstākļu un klimata pārmaiņu rezultātā ražotājiem drīzumā var pietrūkt izejvielu ražošanas attīstībai. Piemēram, daudzi šokolādes ražotāji izvēlās ieviest dažādus godīgās tirdzniecības principus savā piegādes ķēdē. Taču retais iet līdz galam un šokolādi sertificē kā atbilstošu godīgai tirdzniecībai.

Piegādes ķēdes spožums un posts

Pārsvarā peļņa tiek pārdalīta piegādes ķēdes starpnieku vidū un pārtikas audzētājam paliek maza daļiņa no tā. Liela daļa varas koncentrējas ražošanā un tirdzniecībā. Zemnieku ir daudz, mazizglītoti un slikti organizēti. Līdz ar to viņiem ir mazas sadarbības spējas, lai aizstāvētu savas intereses. Turpretī ražotāju un tirgotāju ir daudz mazāk, bet tie ir daudz spēcīgāki. Tie manipulē ar naudas varas palīdzību.

Paskatīsimies uz pārtikas tirdzniecību – Latvijā ir pāris lielie tīkli, kas droši vien nosedz 80% tirgus. Tie ir tik lieli, ka raksta spēles noteikumus. Ja ražotājs nav lielajos tīklos, viņam atliek gandrīz vai tikai tirdziņi. Taču tur nekad nevarēs iegūt lielu apjomu. Tāpēc biznesa interesēs ir nonākt lielajos tīklos, kur ir jāievēro to noteikumi. Nav iespējas kaulēties par nosacījumiem – vai nu piekrīti vai nepiekrīti. Tirgotāji lielā mērā nosaka to, kā produkts izskatās un cik ilgs ir tā derīguma termiņš. Ir svarīgi, lai prece var ilgi stāvēt veikala plauktā un nerodas zaudējumi īsa derīguma termiņa dēļ. Tā mēs nonākam pie tā, kādas preces varam nopirkt tuvākajā veikalā. Ne vienmēr tie būs paši garšīgākie un foršākie produkti, bet gan tādi, ko var pārvadāt lielos attālumos, kas ilgi stāv plauktā un izskatās pievilcīgi. Ir vairāk nekā desmit tūkstoši tomātu šķirņu, bet veikalos ir pieejamas tikai kādas piecas – tās, kuras ir piemērotākās tirdzniecības sistēmai.

5 ieteikumi atbildīgākam pārtikas patēriņam

Redzot, cik sarežģīta ir pārtikas piegādes ķēde, var rasties vainas sajūta. Zinot šo visu, pircējs var apjukt – ko gan lai pērk? Ne jau visu var izaudzēt piemājas dārziņā vai daudzstāvu ēkas dzīvoklī uz palodzes. Te būs vairāki ieteikumi, ko katrs ikdienā var darīt no savas puses.

• Ēd sezonālu pārtiku! Tas nenozīmē, ka visu laiku ziemā jāēd pelēkie zirņi. Tie ir arī mandarīni un apelsīni, kas kādā citā valstī šobrīd ir sezonas plaukumā. Ja ziemā gribam ēst tomātus, videi draudzīgāk būs pirkt Spānijā audzētos tomātus. Tur klimats ir daudz piemērotāks to audzēšanai. Pie mums izaudzēt tomātus ziemā ir daudz grūtāk, ja vien netiek izmantota citos ražošanas procesos iegūta enerģija. Varbūt ziemā var samazināt tomātu patēriņu?
• Pērc vietējo ar prātu! Ne vienmēr vietējais nozīmē labākais. Pērkot vietējo, cilvēki nereti neinteresējas, kādos apstākļos produkti ir ražoti, kāda ir uzņēmuma vides politika un kādas tehnoloģijas tiek izmantotas. Tepat Latvijā ir bijuši piemēri, kad no pārtikas ražošanas uzņēmumiem notekūdeņi nonāk upēs. Līdz ar to vietējs ne vienmēr ir videi draudzīgāks. Protams, ekonomiski tā ir laba izvēle – nauda paliek uz vietas. Vietējās pārtikas priekšrocības parasti tiek argumentētas ar to, ka produkti nav ceļojuši tūkstošiem kilometru. Taču transports pārtikā neveido vairāk kā 10% no ietekmes uz vidi.
• Izvēlies marķētus produktus! Dod priekšroku sertificētiem bioloģiskās lauksaimniecības produktiem vai produktiem ar kādu no godīgās tirdzniecības marķējumiem, piemēram, Fairtrade, kas sargā vidi un cilvēku darbu.
• Samazini dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu! Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana būtiski palielina zemes platības, kas nepieciešamas to saražošanai. Ja visi pārietu uz veģetāro diētu, vajadzētu divas reizes mazāk lauksaimniecības zemes tās nodrošināšanai, liecina Nature pētījums. Protams, šis ir utopisks piedāvājums, bet tas labi ilustrē mūsu ikdienas lēmumu mērogu. Konkurence par zemi ir gan bioloģiskās daudzveidības, gan arī sociālā taisnīguma jautājums attīstības valstīs. Ir daudz gadījumu, kur tradicionālās ciltis tiek padzītas no viņu zemēm, lai tur ierīkotu sojas plantācijas. Tas nebūt netiek darīts, lai apmierinātu pieprasījumu pēc vegāniskiem produktiem – nepilni 80% sojas tiek izmantots lopkopībā.
• Plāno, ko ēdīsi! Arvien lielāka problēma ir pārtikas atkritumi – ēdiens, ko neapēdam un izmetam ārā. Tam ir spēcīga korelācija ar cilvēku ienākumiem. Proti, jo turīgāks cilvēks, jo vairāk pārtikas izmet. Cilvēki ar zemākiem ienākumiem plāno, ko gatavos, un visu arī apēd. Vienlaikus bagātākās valstīs mazāk atkritumu rodas lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā. Tas skaidrojams ar to, ka uzņēmumiem ir līdzekļi, ko investēt efektīvākās tehnoloģijās. Turpretī nabadzīgākās valstīs situācija ir pretēja – lielāki zudumi ir tieši lauksaimniecībā, jo trūkst tehnoloģiju, lai ražu pareizi apstrādātu un saglabātu.

Kā redzams, arī mūsu pašu rokās ir visai daudz ikdienā vienkārši ieviešamu paradumu, lai iesaistītos pārtikas ķēžu uzlabošanā. Lai arī tirgotāji saka, ka pircējs ir galvenais, nevar visu atbildību uzlikt uz patērētāja pleciem. Patiesībā lielveikalam piegādes ķēdē ir daudz lielāka vara nekā pircējam. Izvēle it kā ir, bet patiesībā – ne gluži. Izvēle ir tikai no tiem produktiem, kas tirgotājam ir ērti. Tāpēc ir nepieciešams nākamais solis – pieprasīt tirgotājus uzņemties atbildību par piegādes ķēdēs notiekošo.

Šī raksta tapšanu finansiāli atbalstīja Eiropas Savienība projekta “Our Food. Our Future” ietvaros. Rakstā paustā informācija ir autora viedoklis, un tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par Eiropas Savienības viedokli.

Jānis Brizga, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks

Foto: publicitātes