Gods ņem, ko dzīve piedāvā

“Es māku runāt tikai, ja man iedod tekstu,” viņš puspajokam teic, mēģinot nepiekrist intervijai “Zemgales Ziņām”. Tomēr beigās saruna izvēršas tik interesanta, ka krietni ievelkas, jo Kaspars Gods savu dzīvi vada vairākos atšķirīgos ampluā – ir Liepājas teātra aktieris, uzņēmējs, kā arī sava, Goda teātra radītājs un vadītājs. Patlaban vilcenieks, drīz atkal liepājnieks, bet sirdī joprojām jelgavnieks Kaspars Gods. Vai vienkārši Gods – kā viņu sauc visi un arī pats.

Labākais notiek neplānojot

No bērnības Jelgavā Kaspars vislabāk atceras tā dēvēto Žukovkas rajonu, tagad tas ir Dambja ielas dzīvojamais masīvs. Tur, gana attāli no vecākiem un savas mājas Mātera ielā, visbiežāk pavadījis laiku ar draugiem, saprotams, kā jau puikas, darot arī gana daudz nedarbu. Gāzētā ūdens un limonādes automāti pie Jelgavas centrālā universālveikala, kurus pratuši apmānīt, lai padzertos par velti. Ar naglu caursistā milzu kvasa muca Mātera un Lielās, tolaik Ļeņina un Andreja Upīša, ielas krustojumā, kad kvasā pludo visa iela. Nē, kvasa mucas pludošana nebija viņu nedarbs, to bija paveicis kāds cits izslāpušais. Rātns un paklausīgs Kaspars nekad nav bijis, un, kā jau zinām, tieši tie spurainākie izaugot nereti kļūst par aktīviem, rosīgiem un idejām bagātiem ļaudīm – arī ar tik vērtīgo uzdrīkstēšanās un darīšanas drosmi. Viņš savulaik mācījies gan Jelgavas 1. vidusskolā, gan Elejā un ne jau par labām sekmēm skolas mainījis. Jelgava Kasparam joprojām ir ļoti tuva, jo īpaši šīs pilsētas savējie cilvēki un specifiski čomiskās attiecības, kādas viņš nepiedzīvo nekur citur. Paša izjūtās viņš nekur prom no Jelgavas nemaz nav, lai vai kur tobrīd neatrastos Kaspara dzīvesvieta.

Nokļūšanu teātra vidē Kaspars Gods sauc par tīru nejaušību, jo uz Liepājas Universitāti pēc vidusskolas devās kā uz vienīgo augstskolu, kurā tolaik bija iestājeksāmeni, zinot, ka ar vidusskolas diploma atzīmēm augstskolā netiks. Jāstudē bija noteikti, citādāk armija, kuru Kasparam tad galīgi nekārojās. Tagad skatījums mainījies un viņš iestājies Zemessardzē. Gandrīz jau pabeidzis pirmsskolas pedagoga studijas Liepājā, Kaspars pamanīja, ka viņa augstskola uzņem aktieru kursu, un iestājās arī tajā, gadu studējot vienlaikus divās specialitātēs. Tolaik nodibinājis arī Liepājas Universitātes studentu padomi, un tas viss vienlaikus ar smagu alkohola lietošanu, par kuru viņš jau daudzviet runājis ļoti atklāti. Teātra baudīšanas pieredzes nekādas lielās Kasparam iepriekš nebija, un pats saka, ka viņam teātris nepatīk. Tad kāpēc aktieris? “Aktiera darbs nozīmē iespēju strādājot vienkārši būt sev pašam, īpaši neiespringstot. Turklāt, jo vairāk tuvojās bērnudārza audzinātāju studiju beigas, jo vairāk sapratu, ka šajā darbā sevi neredzu,” stāsta Kaspars. Tolaik, meklējot prakses vietu kādā no Jelgavas bērnudārziem, viņam arī ļoti tieši pateikts, ka Jelgavā nav neviena bērnudārza, kur par audzinātāju strādātu vīrietis, un “mēs nebūsim pirmais”.

Šis ir arī par to, ko Kaspars pats sauc par aktīvu klātesamību procesos un tieši tā paņemšanu no dzīves, ko tā, garām plūstot, dāsni piedāvā. Viņš uzskata, ka labākās lietas notiek neplānojot un laime ir gribēt to, ko var dabūt vai kas jau ir. Arī iesaistīties jau notiekošās norisēs, nevis sisties ar pieri sienā. Un patiesi – viņam palaimējies būt klātesošam daudzos lielos notikumos, piemēram, grupas “Prāta vētra” tapšanā. Savukārt tagad viņš lielu notikumu redz Liepājas teātra pārveidi ar jauno māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli pie stūres.

Vēl Kaspars Gods palīdz jaunajai Ozolnieku brīvdabas kultūrvietai “Masti kvartāls” vasarās tapt par cienīgu konkurenti Jelgavas pilsētas un novada pašvaldību kultūras piedāvājumam. Viņš to labi sapratis Liepājā – ka kultūru nevar vadīt un radīt tikai pašvaldība, ka šīs nozares dzīvīguma un kvalitātes uzturēšanai ļoti nepieciešama veselīga konkurence. Un ir izbrīnīts, ka ceturtajā lielākajā Latvijas pilsētā Jelgavā un tās apkaimē joprojām nav veselīgas kultūras norišu sāncensības ar pašvaldības piedāvājumu.

Būvju azarts

“Es neesmu domāts darbam,” saka Kaspars Gods. Viņš ir darītājs, kurš labprātāk paveic kaut ko un tad atrāda, nevis stāsta par drīzajiem plāniem un iecerēm. Uzņēmējs pēc būtības, lai gan pats to neatzīst, kurš sarunā iemet arī frāzi: “Jābeidz strādāt, man jau tūdaļ 50 gadu.” Kovida pandēmijas laiks esot bijis labs pensijas gadu ģenerālmēginājums – maz naudas, bet maz arī jāstrādā. Uz jautājumu, cik ilgi pandēmijā izturējis, neko lāga nedarot, viņš atzīst, ka slaistīties ļoti garlaicīgi kļuvis pēc četrām dienām.

Kaspars Gods jau vairāk nekā desmit gadus pērk nekustamos īpašumus, kā pats izsakās, pēc iespējas sliktākā stāvoklī pēc iespējas labākā vietā, un tos, pamatīgi atjaunojot, izremontējot, labiekārtojot, pārdod jau par pavisam citu cenu. Sākotnēji tas bijis ar vēlmi uzlabot paša un ģimenes dzīves apstākļus, pērkot un remontējot sev, mainot dzīvesvietas uz arvien lielākām un interesantākām. Taču ar laiku Kaspars piešāvies izsolēs un sludinājumu vietnēs pamanīt arvien jaunus un jaunus dzīvokļus, mājas, pamestus padomjlaika bērnudārzus un pat laivu garāžas, kurus viņa azartiskums licis pirkt un pārveidot burtiski no graustiem par estētisku un funkcionālu nekustamo īpašumu. Patlaban no ļoti bēdīgā stāvoklī esoša īpašuma top atkal jauns Godu ģimenes mājoklis Liepājā, jo sajusta vajadzība atpūsties no lauku dzīves Vilcē. “Es pats varu dzīvot jebkur, man izteikta māju izjūta rodas tikai tad, ja to kaut kur rada mana sieviete, citādāk nekādi,” atzīst Kaspars, piebilstot, ka nekustamā īpašuma uzņēmējdarbības aktivitātes savulaik iesācis kā pamatīgās alkohola lietošanas aizstājēju. Kad cilvēks pārtrauc smagi dzert, atbrīvojas ļoti daudz resursu, visvairāk – laika. Kaspars atminas, ka pirmās piecas sezonas Liepājas teātrī viņa kolēģiem nebija ne jausmas, kāds Gods izskatās skaidrā, un kopumā viņš tajos laikos bez alkohola izticis ne vairāk kā 10 dienas gadā. Nu jau 15 gadus, pēc ārstēšanās Minesotas programmā, viņš vairs nav dzēris ne piles.

Kaspars stāsta, ka nekustamos īpašumus visā Latvijā pērk arī tāpēc, lai nodrošinātu sev labas vecumdienas, kas par aktiera pensiju nebūtu iespējams. Tomēr cauri tam izteikti skan vajadzība rosīties, darīt, pārveidot un īstenot arvien jaunas un jaunas radošās idejas. Arī pāris stundu garās sarunas laikā pa brīžam remontdarbi tiek attālināti vadīti telefonsarunās un sarakstēs, arī pamanītas nepilnības sarunas telpā, un zibenīgi paustas idejas, kā šie trūkumi novēršami.

Lai strādātu vairāk sev

Integrācijas projekts: mācām cittautiešiem izrunāt divskani “uo”. Tieši ar šādu humora devu Goda teātris aprakstīts tā “Facebook” lapā, uzsverot, ka angliski tā nosaukums būtu “Theater of Gods”, bet krieviski – “Театр Года”. Tapis 2006. gadā, Kaspara vārdiem: “Lai strādātu vairāk sev un mazāk citiem, un bez priekšniekiem.” Arī jo Liepājā tolaik nav bijis teātra mazās zāles un nelielam skatītāju skaitam domātu uzvedumu. Viszināmākā no Goda teātra izrādēm ir “Bļitka”, kura piedzīvojusi jau 132 izrādīšanas reizes visā Latvijā, taču joprojām ir pieprasīta, un Kaspars Gods ar Egonu Dombrovski to brauc spēlēt vismaz piecas reizes mēnesī. Pārējās šī teātra izrādes galvenokārt domātas jauniešiem, un ar tām Goda teātris pamatā viesojas skolās un citās mācību iestādēs, arī projektā “Skolas soma”. Jaunākā no tām ir dramaturga Klāva Knuta Sukura luga “L.O.V.E.”, situāciju komēdija par dzīvi skolā un attiecību peripetijām starp skolēniem un pedagogiem. Veidot skolēnu izpratni par teātra mākslu Goda teātra jauniešu izrādēs ļoti palīdz to aktieri Edgars Ozoliņš un Rolands Beķeris, kuri jau gadiem lieliski iejutušies šajā žanrā un, nedaudz mainot izrādes saturu, prot to ikreiz pielāgot skolas audzēkņu vecumposmam. Divpadsmitās un sestās klases audzēkņi atšķiras, tāpēc arī izrāde katrai klašu grupai būs nedaudz cita.

22. maijā Goda teātra boss Kaspars svinēs savu 50 gadu jubileju un kur gan citur un ar kuru gan citu, ja ne uz iedomāta ledus ar Egonu Dombrovski. “Bļitka” šoreiz diezgan neierasti notiks Liepājas teātra lielajā zālē, un runā, ka taps apvienota ar jubilāra svētku ballīti.

Vēl vesela puse

Kaut jau teju pusgadsimts, Kaspars Gods joprojām neuzskata sevi nedz par pieaugušu, nedz par gudru, jo dzīvi nedaudz sākot saprast tikai tagad. Tāpat kā jēgu cilvēku attiecībām, kopdzīvei, laulībām. “Gita man ir ļoti forša sieva, ar viņu ir tik interesanti. Ir izjūta, ka šobrīd esmu attiecībās, kurās kopīgi varētu novecot,” ar mīļumu balsī teic Kaspars. Vīrieši vispār šajā dzīvē ļoti daudz darot tikai un vienīgi sieviešu dēļ, arī sievietes “paldies” un prieka pēc. Tāpēc, lai vīrietis justos novērtēts un gandarīts, sievietei tie noteikti jāpauž. Vēl Kaspars grib zināt, kāpēc skolās nemāca dzīvei tik nepieciešamās cilvēku attiecību prasmes un zināšanas. Piecdesmit gadus ierasti dēvējam par pusmūžu, tātad Kasparam Godam ir vēl vesela puse dzīves, lai noskaidrotu atbildi gan uz šo, gan daudziem citiem jautājumiem.

• AR SIEVU GITU.

• 2013. GADA viesizrādēs ASV, Filadelfijā, atrasts Jelgavas simbols – alnis.

• MĀKSLAS FILMAS “Jelgava 94” filmēšanā kādā Jelgavas pagalmā.

• GODA TEĀTRA jaunākās izrādes “L.O.V.E.” aktieri Edgars Ozoliņš (no kreisās) un Rolands Beķeris.
  FOTO NO KASPARA GODA PERSONĪGĀ ALBUMA

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023