Harijs Krūze izdod grāmatu un rēķina, ka dzīvē spēlējis apmēram 25 tūkstošos bēru

Ceļu pie lasītājiem sākusi Harija Krūzes ceturtā grāmata “Bēru muzikanta piezīmes”. Kaut vārds “bēru” grāmatas virsrakstā sliecas uz skumjām, pat traģēdijām, autors atzīst, ka viņa kolēģi – sēru tradīciju kopēji – bija dzīvespriecīgi cilvēki, kas ārpus ļoti nozīmīgajiem un nopietnajiem darba pienākumiem jokoja. “Tas garīgajam līdzsvaram, jo citādi taču būtu jābrauc ar 4. līdz galam,” teic Harijs. Jāpiebilst, ka frāze “ar ceturto līdz galam” jau gadus septiņdesmit Jelgavā tiek saistīta ar to, ka pilsētas satiksmes 4. autobusa galapunktā atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca “Gintermuiža”.

Jautāts par to, kādam vajadzētu būt bēru izvadītājam vai muzikantam, Harijs Krūze uzsver, ka ar šo darbu ir jācenšas sniegt atbalstu aizgājēja tuviniekiem. Dvēseli dziedē iejūtīgi izpildīta mūzika un vārdi. Jau četrpadsmit gadus Harijs bērēs ne tikai muzicē, bet arī vada sēru ceremoniju. Viņš ir arī piecdesmit dziesmu un vēl vairāk dzejoļu autors. Harijs uzsver, ka viņam ir bijuši labi skolotāji – Ivars Stankevičs, Uldriķis Lakstiņš, Veidols Odmanis, Egons Leopolds, Vilnis Auza un citi lieliski izvadītāji.

Vislielākais bēru skaits Harijam bija padomju laikos, kad viņš spēlēja tolaik tradicionālajā bēru pūtēju orķestrī. Piemēram, Jelgavas Komunālo uzņēmumu un labierīcību kombināta (KULK) bēru orķestrim norma bija 50 bēres mēnesī. Turklāt muzikantiem bija jāspēlē ne tikai kapos, bet arī gājienā pa ielām. Septiņdesmitajos “pēc darbaļaužu vēlēšanās” bēru ielu gājienus pārtrauca. Tie tomēr radīja apgrūtinājumu pieaugošajā ielu satiksmē un Jelgavā bija īpaši nomācoši ar to, ka sēru marši skanēja no morga, kas atradās līdzās slimnīcai.

“Jelgava vienmēr ir bijusi soli priekšā citiem bēru kultūras ziņā. Mūsu cilvēki vadījuši sēru ceremoniju izvadītāju republikāniskos seminārus, piemiņas dienas daudzos valsts novados, Svecīšu vakarus, atceres pasākumus Mātes dienai par godu,” grāmatas nobeigumā raksta autors.