Reklāma
Iepazīstināt ar kādas tautas kultūru var ne tikai ar dziesmām, dejām vai nacionālo virtuvi, bet arī uzspēlējot sporta spēli. Jau trešo gadu Poļu savienības Jelgavas nodaļa un tās pārstāve jelgavniece Jeļena Kovaļonoka aicināja kā lielus, tā mazus jelgavniekus uzspēlēt poļu spēli ringo.
– Tiem, kas vēl nav spēlējuši šo spēli, pastāstiet, kas ir ringo?
Tā ir zināma spēle Polijā. Bērni to labprāt spēlē sporta nodarbībās. Tāpat lielākajās Polijas pilsētās notiek turnīri un reizi četros gados ir arī starptautiskas sacensības. Ringo radīja slavens poļu paukotājs Vlodzimežs Stšiževskis. Viņa doma bija, ka tas kļūs par Polijas nacionālo sporta veidu. Pēc paukotāja karjeras beigšanas viņš apkopoja šīs spēles noteikumus un visu mūžu veltīja tās popularizēšanai.
Ringo var spēlēt gan individuāli, gan komandās. Individuālajām spēlēm laukums ir 7×7 metri, bet komandām – 9×9 metri. Komandas var būt jauktas – sieviešu, vīriešu. Ringo ir viegls un mīksts gumijas riņķis 17 centimetru diametrā. Spēlēs būtība – ar vienu roku riņķis jāpārmet pāri tīklam, bet pretiniekam tas arī ar vienu roku ir jānotver. Ja ringo nenotver, tad metējs iegūst punktus. Pretiniekam ar to roku, ar kuru viņš ringo noķēris, tas nekavējoties jāmet atpakaļ. Tā ir dinamiska spēle – tur nedrīkst stāvēt un gaidīt. Riņķis jāmet paralēli laukuma virsmai vai 45 grādu leņķī. Līdzīgi kā volejbolā pie noteikta punktu skaita spēlētāji mainās laukuma pusēm. Galvenais – ir jāatceras, ka drīkst mest un ķert tikai ar vienu roku. Tas piešķir spēlei noteiktu grūtības pakāpi.
Šogad spēli organizējām jau trešo reizi. Kad pandēmijas dēļ nevarējām vairs rīkot ikgadējās nometnes, bija jādomā kaut kas cits, kā piesaistīt jauniešus. Un spēle, kura norisinās ārā, atklātā laukumā, bija ļoti labs risinājums.
– Izklausās, ka ringo varētu būt piemērota spēle skolēniem?
Esam atsevišķu sporta skolu skolotājiem dāvinājuši ringo riņķus. Parasti arī sacensību uzvarētājiem pasniedzam ringo ar cerību, ka viņi uzspēlēs šo spēli arī ar saviem draugiem. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka bērni pagalmā spēlē ringo, – tas ir ļoti patīkami. Ringo var spēlēt jebkur, kur ir laukums, – pagalmā, pludmalē. Nav obligāti jābūt tīklam vai var izmantot, piemēram, volejbola tīklu.
– Cik ilgi Jelgavā jau darbojas Poļu savienības nodaļa?
Darbību tā atjaunoja 1989. gadā, bet arī pirms 85 gadiem Jelgavā bija biedrība. Starp citu, Latvijas poļu savienībai Latvijā šogad būs 100 gadu pastāvēšanas jubileja.
Pa šiem nodaļas darbības gadiem biedru skaits nav būtiski mainījies. Kopumā mums ir gandrīz 100 biedru, taču aktīvi ir aptuveni kādi 25. Aktīvākie ir tieši gados vecākie, jaunā paaudze ne pārāk iesaistās.
Jelgavā ir aptuveni divi procenti iedzīvotāju, kuri deklarējuši poļu izcelsmi. Protams, mēs nevaram salīdzināties ar Daugavpili, Rēzekni un Rīgu, kur ir poļu vidusskola. Daugavpilī ir arī Poļu kultūras centrs un Poļu nams.
Tomēr, kaut esam maza nodaļa, esam ļoti aktīvi. Mums kā biedrībai ir svarīgi, ka tiek saglabāta nacionālā identitāte. Katru gadu Polijas neatkarības svētkos – 11. novembrī – organizējam Poļu kultūras dienas. To neatņemama sastāvdaļa ir svinīgs koncerts, kurā piedalās kolektīvi no Latvijas un Polijas. Šajos svētkos esam gan iepazīstinājuši jelgavniekus ar poļu nacionālo virtuvi, piemēram, kāpostu un gaļas sautējumu, ko sauc bigoss, vai tradicionālo Lieldienu zupu žureku, gan rīkojuši dažādas izstādes par poļiem un svarīgiem notikumiem.
Mums sestdienās ir arī poļu valodas nodarbības, kur aptuveni 20 bērnu un arī pieaugušo apgūst valodu. Nodarbības var apmeklēt ikviens, kam interesē poļu valoda, ne tikai tie, kam poļu saknes. Pirms pandēmijas mums bija arī koris un bērnu vokālais ansamblis. Ja ir iespēja, uzņemam arī kolektīvus no citām Latvijas vietām, Lietuvas, Polijas. Dodamies dažādās ekskursijās uz Poliju un arī Latvijā, tā teikt, pa poļu pēdām.
– Vai arī Jelgavā ir vietas, kas saistītas ar Polijas vēsturi?
Bija nostāsts, ka “Academia Petrina” mācījās viens no Polijas prezidentiem, bet vēsturnieki šo faktu pētīja un apliecinājumu tam tomēr neatrada.
Arī pirms Otrā pasaules kara Jelgavā bija poļu biedrība un tai bi ja savas telpas, tagad diemžēl šīs ēkas vairs nav.
Svētbirzī par godu Katiņas slaktiņam ir uzstādīts piemiņas akmens ar piecu slaktiņā nogalināto virsnieku vārdiem un viņiem par godu iestādīti ozoli.
– Cik ilgi esat aktīvi iesaistījusies biedrības darbā?
Jelgavas nodaļā esmu kopš 2001. gada, bet aktīvi biedrības darbā piedalos aptuveni pēdējos septiņus gadus.
– Jūs minējāt, ka ringo turnīra organizēšanā Jelgavā bija iesaistījusies arī jūsu māsa no Polijas. Vai bieži pie viņas ciemojaties?
Vismaz reizi gadā kopā ar ģimeni cenšamies aizbraukt pie manas māsas uz Veličku. Kopā ar māsas ģimeni tad dodamies ekskursijās pa Poliju.
– Kā radi Polijā vērtē jūsu aktīvo poļu gara uzturēšanu Latvijā?
Māsa ar ģimeni atbalsta visus pasākumus, kurus organizējam, piemēram, palīdzēja iegadāties un atveda inventāru ringo spēlei, iesaistījās Poļu kultūras dienas organizēšanā digitālajā vidē.
– Kā jūsu tautieši Polijā vērtē pašreizējo saspringto situāciju?
Arī viņus uztrauc tās pašas problēmas – cenu pieaugums, energoresursu sadārdzināšanas. Bet poļi kopumā ir dzīvespriecīgāki. Ir, protams, arī tādi, kas gaužas, ka viss ir slikti, bet Polijā uz ielas tomēr var satikt vairāk smaidīgāku cilvēku nekā šeit.
Teksts: Kristīne Sēnele
Foto: Eva Mellēna
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma