Inese Ebele: Pēteris Upītis būtu lepns, kā institūts ir attīstījies

Vidzemes Augstskolas interneta mājaslapā publicētā intervijā jautāta, kam savā darba ikdienā pievērš vislielāko uzmanību Dārzkopības institūta direktore Inese Ebele atzīst: “Cilvēkiem un augstas kvalitātes rezultātam, attiecību, kontaktu veidošanai, komunikācijai ar cilvēkiem, informācijai – svaigai, svarīgai, nozīmīgai. Nesvarīgo informāciju bez žēlastības šķiroju prom un nelaižu vispār sev klāt. Ļoti svarīgi pievērst uzmanību tam, lai pietiktu spēka, tāpēc diezgan daudz un mērķtiecīgi ar to darbojos, lai es būtu ar augstām darba spējām, jo man ārkārtīgi intensīva, interesanta un piesātināta darba ikdiena. Vērtējot savu rīcību un organizācijas ietekmi, es cenšos saskatīt lielo bildi un saprast, kas notiks tālāk. Attīstībai vissvarīgākais ir atvērts prāts un drosmīgi, lieli sapņi, jo patiesi var notikt daudz labāk, kā mēs spējam iedomāties. Mīlot darbu, ko veicam, un cilvēkus ap mums, var radīt lieliskas pieredzes un sasniegt lieliskus rezultātus. 

Kā nonācāt šajā sfērā? Vai tāpēc, ka  jūsu izglītība ir ar to saistīta?

Patiesībā ir pilnīgi citādāk. Mana profesionālā dzīve lielā mērā ir bijusi saistīta ar Vidzemes Augstskolu. Mani vienmēr ir interesējis, kāpēc cilvēki rīkojas tieši tā, kā viņi to dara, kā pieņem lēmumus, kā veidojas dzīve un attiecības, tā nu es dzīves laikā dažādos veidos esmu mēģinājusi to izzināt. Pabeidzot vidusskolu, mani ļoti ieinteresēja tūrisms,  tur var daudz un dažādus cilvēkus satikt no visādām kultūrām, tāpēc es vispirms uzsāku studēt tūrismu, bet studiju laikā man parādījās interese par psiholoģiju, man arī mamma ir psihoterapeite,   tad es pārgāju uz citu studiju programmu. Absolvēju augstskolu , kļūstot par sabiedrisko attiecību speciālistu, toreiz, manuprāt, to sauca psiholoģija  un sabiedriskās attiecības. Maģistrantūrā, savukārt, es mārketingu studēju, kas man arī likās ļoti interesants ar savu biznesa prizmu, tāpat neiromārketings. Starp citu, es vienlaicīgi iestājos Vidzemes Augstskolā un Latvijas Universitāte finansistos. Tobrīd es domāju, ka mēneša laikā pieņemšu lēmumu, kuru no šim programmām es vairāk gribu mācīties. Lemumu es tā arī nepieņēmu, nu vienīgi nomainīju to programmu no tūrisma uz psiholoģiju un sabiedriskajām attiecībām. Tātad gala beigās pabeidzu abas programmas, iegūstot arī finanšu izglītību. Doktorantūrā es vadībzinātnes studēju, bet disertāciju neuzrakstīju, jo izlēmu vairāk pievērsties bērniem un nenožēloju šo lēmumu.

Studiju laikā es domāju, ko varētu darīt pēc to beigšanas un ieraudzīju, ka meklē pasniedzēju. Domāju – augstskola jauna, es varētu pieteikties, uzrunāju vienu kolēģi apjautāties un teicu, ka studēju arī biznesu un varētu pasniegt. Viņš pieklājīgi pasmaidīja un teica, ka varbūt vajadzētu pašai studijas pabeigt, pirms mācīt citus. Tā tas arī palika. Studiju laikā man piedzima abas meitas. Pēc kaut kādiem gadiem tas pasniedzējs man uzrakstīja e-pastu, ka ir brīva cilvēkresursu vadības pasniedzēja vieta, vai mani tas interesētu. Un mani interesēja. Man tieši bija kādi pāris mēneši palikuši līdz maģistrantūras beigšanai. . Veltīju vasaru, lai pastiprināti pievērstos šai personālvadības kursa sagatavošanai pun uzsāku strādāt par pasniedzēju Vidzemes Augstskolā. Pēc tam jau vadīju programmu un kļuvu par dekāni. Caur to cilvēkvadības mācīšanu citiem es arvien vairāk tajā iedziļinājos un aizrāvos, sāku arī pie Jura Rubeņa mācīties  un aizbraucu arī uz Šveici apgūt meditācijas skolotāja ceļu?/arodu. Laika gaitā esmu sapratusi, ka cilvēka personības un garīgā attīstība ļoti daudz nozīmē.

Šeit nereti, ar kolēģiem runājot, viņi stāsta ļoti interesantas atziņas par augiem, kurus pēta – kas kuram – kādam ķirši, kādam āboli vai plūmes, bet es izzinucilvēkus.

Cilvēki ir jūsu “lauciņš”?

Jā, man vienmēr ir bijusi pastiprināta interese par cilvēkiem, par  rīcības motīviem un impulsiem, kas viņus vada. Par to, kā cilvēki veido attiecības ar sevi, citiem cilvēkiem un dzīvi. Es mācos mīlēt cilvēkus, satikties ar katra cilvēka vienreizīgumu, atbalstīt līdzcilvēkus viņu potenciāla atraisīšanā. Tāpēc turpinu mācīt studentus Vidzemes Augstskolā un strādāju arī augstskolas padomē, risinot pieaugušo izglītības un zinātnes pārvaldības stratēģiskos jautājumus. Dārzkopības institūtā un Dobeleē esmu satikusi ļoti interesantus un īpašus cilvēkus, par ko esmu ļoti pateicīga.

Kā nonācāt šajā amatā?

Pēc daudziem gadiem augstskolā mani “Linkedin” vietnē uzaicināja piedalīties konkursā uz šo amatu.

Pilnīgi cita sfēra.

Jā, šī man bija absolūti jauna joma. Man gan vecvectēvam pirmās Latvijas laikā ir bijusi dārzniecība Jelgavā, tāpat mani vecāki ir biologi pēc izglītības, bet man pašai gan nav nekādas saistības ar šo jomu. Tas faktiski bija ļoti liels eksperiments un drosme no kolēģiem šeit.

Bet vadītāja jau jūs esat cilvēkiem, nevis ķiršiem un āboliem!

Jā, mums tieši šī sinerģija ir izveidojusies fantastiska. Viņiem ir zināšanas par augļkopību, dārzkopību, ķīmiju un lauksaimniecību, bet man par sociālajām zinībām – cilvēkiem, komunikāciju un biznesa vadību. Mēs viens otru ideāli papildinām. Esmu ļoti laimīga, ka varu strādāt šajā vietā. Man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, lai darbam, ko es daru, ir kaut kāda dziļāka misija, un te tāda ir. Atceros, ka vecmāmiņas draudzene ļoti cienījamos gados, kad sāku šeit strādāt, man uzsvēra, cik liela dāvana ir strādāt šādā vietā. Toreiz īsti nesapratu, ko viņa ar to domā. Tagad ir pagājuši aptuveni astoņi gadi un es tiešām no visas sirds piekrītu – tā ir fantastiska dāvana šeit strādāt.

Cilvēki noteikti brīnās, ka braucat uz Latvijas otru galu pasniegt lekcijas?

Braukāšana mani nebiedē. Es arī skolas laikā dzīvoju Mežaparkā, bet mācījos Rīgas centrā. Arī mani bērni mācījās Ādažos, lai gan dzīvojam Rīgā. Es esmu konstatējusi, ka man nekad  attālums nav bijis šķērslis, lai piepildītu savus mērķus un sapņus. Ja es redzu vietu vai kaut ko skaistu, tad man tieši liekas ļoti jauki, ka uz turieni var doties. Man arī patīk braukt. Jā, dažkārt tas, protams, ir nogurdinoši, bet es esmu redzējusi tik neaptverami daudz skaistu saullēktu un saulrietu. Es esmu raudājusi no dabas skaistuma, ko esmu redzējusi pie stūres. Tāpat mašīnā var sakārtot domas un pārdomāt dažādus darba jautājumus. Manuprāt, attālums nekad nav šķērslis, ja kaut kas tiešām patīk.

Kā cilvēki uztver šo vietu – kā vienkārši skaistu ceriņdārzu?  Vai saprot arī citas šejienes darbības sfēras?

Domāju, ka dažādās grupās tas atšķiras. Tomēr man gribētos domāt, ka ar katru gadu arvien vairāk cilvēku uzzina, ka šis ir starptautisks institūts, turklāt Baltijas valstīs vadošais, ar ļoti lielu jaudu un ar arvien spēcīgāku starptautisku starojumu, kā arī ar labiem  zinātniskajiem rezultātiem. Es teiktu, ka ceriņdārzs ir kā skaisti ieejas vārti institūtā, jo tad cilvēkiem ir iemesls šurp atbraukt un mēs varam viņiem pastāstīt vairāk arī par visu pārējo, kas šeit ir.  Es ļoti priecājos, jo domāju, ka mēs esam piepildījuši Pētera Upīša sapni, jo viņš, novēlot institūtu valstij, negribēja šo vietu esam kā tādu sastingušu vēsturisku liecību. Pēteris Upītis būtu lepns un priecīgs būt mūsu kolēģis, jo viņam bija ļoti inovatīvas idejas un viņš ļoti priecātos, ka institūts ir attīstījies.

Pie jums tūliņ notiks Zinātnieku nakts (saruna notiek dienu pirms tās), pēc tam Ābolu svētki. uInstitūtā notiek dažādi pasākumi – vai tas palīdz, vai drīzāk apgrūtina šejienes darbinieku ikdienu?

Pasākumu organizēšana šeit ir kļuvusi par daļu no mūsu ikdienas, jo mēs veidojam tādu atvērto durvju principu, lai cilvēki šeit vienmēr ir gaidīti. Tas, protams, ir tapis laika gaitā, mācoties no kļūdām un pamazām pilnveidojoties. Vienlaikus zinātnei ir jānodrošina tādi ļoti stabili apstākļi, lai tā varētu kvalitatīvi notikt, bet, manuprāt, mēs esam iemācījušies to visu ļoti labi salāgot. Priecājamies, ka pie mums notiek visādi pasākumi un mēs varam cilvēkiem vairāk pastāstīt par savu darbu, par Dārzkopības institūtu.

Ziņu sagatavoja Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa

Foto: no Ineses Ebeles personīgā albuma