Filozofijas doktorante, Ernesta Felsberga piemiņas stipendijas saņēmēja Kitija Mirončuka stāsta par to, kāda ir atšķirība starp akadēmisko filozofiju un filozofēšanu pie vīna glāzes
Kitijai Mirončukai interese par filozofiju radās jau vidusskolā. Filozofijas stundas Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā bija aizraujošas, un pēc tām meitene devās uz bibliotēku un teica: “Man vajag grāmatu!” Bibliotekāre, kura ir arī filozofijas pasniedzēja, paskatījusies uz Kitiju un sacījusi, ka viņai vajag tādu nopietnu grāmatu.
Daudz lasot, interese par filozofiju tikai auga, un meitene sāka apmeklēt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Jauno filosofu universitāti. “Ar pārliecību ir jāiet tajā virzienā, kas liekas saistošs un patīkams.” Iedziļinoties filozofijas tēmās, Kitija saprata, ka tās viņu ļoti saista, un radās vēlme veidot karjeru filozofijas nozarē. Tomēr šī izvēle nav bijusi viennozīmīga, jo ļoti patikusi arī māksla, bet to studēt atturējis pārliecības trūkums, vai ar mākslu nākotnē izdotos nopelnīt iztiku.
Rakstīšana
Šobrīd Kitija studē filozofiju doktorantūrā, bet bakalaura studiju sākumā viss šķitis līdzīgs jau skolā apgūtajam. Pasniedzēji stāstīja par filozofijas vēsturi, lika daudz lasīt, apjomīgi rakstīt – pārspriedumus, referātus. “Ja nav labi attīstīta iemaņa rakstīt, tas ir ļoti sarežģīts process. Visam kursam bieži bija apjukums – ko, kā, kāpēc rakstīt. Pārdzīvojām par to kopā.” Viņa secina, ka kopējā neizpratne veicināja kolektīva saliedēšanos.
Klusums
Par visspilgtākajiem studiju procesa mirkļiem Kitija nešaubīgi teic, ka tie ir semināri. Pasniedzēji uzdod jautājumus, piemēram, ko Platons domā par jēdzienu “taisnīgums” – un auditorijā ir klusums. “Neviens nezina, ko pasniedzējs vēlas dzirdēt, skaidrs, ka mēs arī nevaram zināt visu un nolasīt, ko pasniedzējs pie sevis domā.” Kitija skaidro, ka klusums iestājas tāpēc, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp filozofēšanu pie vīna glāzes ar draugiem un akadēmisko filozofiju. Otrajā gadījumā ir jāmeklē argumenti, atsaucoties uz kādu domātāju, uz tā domātāja teoriju, vēsturisku konceptu. Jāspēj pamatot, kāpēc tas jautājums arī mūsdienās ir aktuāls.
“Semināros pasniedzējus interesē studenta argumentēšanas stils, nevis mūsu viedoklis. Ja nav lasīts teksts un trūkst papildu informācijas, bāzes zināšanu, ir ļoti grūti aizstāvēt kādu uzskatu.” Personīgie uzskati par kādu tēmu var būt, bet nepieciešama pievienotā vērtībā – vēsturiskās zināšanas, informācijas avots un tamlīdzīgi. Āķīgo jautājumu semināri bieži vien ir personiski, liek intensīvi domāt un darbināt smadzenes. Kitija atklāj, ka pēc semināra jūtas fiziski un mentāli nogurusi. “Viedoklis – tas ir labi, bet ir jāmāk argumentēt un aizstāvēt, kas man vienmēr rada eksistenciālas šaubas par to, ko es vispār zinu un ko varu pastāstīt citiem,” tā Kitija, atzīstot, ka interese par jautājumiem nezūd, it īpaši tad, kad tie kļūst skaidri un beigās var gūt gandarījumu par paveikto.
Stipendija
Filozofijas studente atklāj, ka akadēmiskajā vidē panākumu atslēga slēpjas veiksmīgā laika menedžmentā – sākt rakstīt referātus, kolīdz ir zināma tēma. Tā var izvairīties no pēdējā brīža stresa, kas ir svarīgi īpaši sesiju laikā, kad ir jākārto eksāmeni, nevis jāvelta laiks parādu darbu rakstīšanai.
Pateicoties savai uzcītībai, Kitija šogad pirmoreiz izlēma pieteikties Ernesta Felsberga piemiņas stipendijai, un to arī saņēma. “Stipendiju var iegūt ikviens students, kurš ar panākumiem spēj parādīt, ka arī tālāk darīs nozīmīgas lietas un daudzinās mecenāta vārdu,” uzskata Kitija. Stipendiāte jūtas patiesi lepna par iegūto atzinību. “Tas liek justies pacilāti – es zinu, ka es to varu, un ir vēl kāds, kas to arī atzīst. Runa nav tik ļoti par monetāro vērtību, ko iegūstu, bet drīzāk to vārdu, kuru es varu sev pielikt klāt.” Viņa priecājas par saņemto novērtējumu no Latvijas Universitātes un mecenātiem, kurus personīgi nepazīst, bet jūt viņu atbalstu un interesi par Kitijas motivācijas vēstulē aprakstītajām pētniecības interesēm, kas liek domāt, ka šīs tēmas ir vērtīgas kopējā Latvijas izglītības telpā.
Sabiedrība un filozofija
Paralēli studijām Kitija strādā par zinātnisko asistenti LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Pienākumos ietilpst turpināt pētniecību, meklēt veidus, kā popularizēt izvēlēto pētniecības lauku plašākai sabiedrībai. To var panākt ar publikācijām zinātniskajā telpā, jo “viens no galvenajiem zinātnes uzdevumiem ir runāt ar sabiedrību. Nav tā, ka pētnieki ir elitāri un sabiedriski noslēgta grupa”. Sabiedrības attiecības ar filozofiju Kitija raksturo pozitīvi, jūt ieinteresētību, ko apliecina arī jauna filozofijas žurnāla iznākšana: “Sabiedrība ir ieinteresēta. Mani līdzbiedri ir izdevuši žurnālu “Tvērums”, kur tiek apspriesti filozofiski jautājumi un iesaistīti lasītāji, kuri piedalās diskusijās, kad ir izlaists jauns žurnāla numurs. Kāpēc gan neparunāt? Pat ja viedokļi dalās, ir interesanti padiskutēt par mākslas nozīmēm, par to, ko nozīmē dzīvot ārkārtas laikā, no plašāka skatu punkta, kā citi ir dzīvojuši un ko mēs varam iemācīties no viņiem.”
Karjeras kāpnes
Bet kādas iespējas vēl sniedz izglītība filozofijā? Kitija atbild, ka tas ir atkarīgs individuāli no katra cilvēka paša. “No filozofijas var aiziet uz politoloģiju, valsts lietām, arī žurnālistiku. Lauks ir plašs, kur iespējams doties ar filozofijas izglītību, un tas ir atkarīgs no tā, cik lielas ambīcijas ir cilvēkam.” Pati Kitija smejoties teic, ka viņai šķiet ārkārtīgi pievilcīga doma par dzīvošanu mazā alā un rakstīšanu, tomēr, nopietni runājot, viņa plāno turpināt karjeru akadēmiskajā pētniecībā. “Jā, institūtā man ir iespēja iegūt nepieciešamos resursus, piedalīties jaunos projektos un paplašināt savu redzesloku. Pēc doktorantūras man ir darba pienākums turpināt zinātniskā asistenta darbību, it īpaši tad, ja nākamais posms ir pētnieks. Karjeras kāpnes ir skaidras. Tas man padodas. Varbūt kādreiz mācīšu arī jauno paaudzi,” Kitija ir atvērta jaunām iespējām. Viņa stāsta, ka interese par filozofiju aug, jo šogad Latvijas Universitātē uz bakalaura līmeņa studijām filozofijā bijis ļoti liels pieteikušos skaits.
Māksla
Brīvajā laikā ārpus filozofijas Kitija aizraujas ar mākslu, gleznošanu, zīmēšanu. Pati sevi nav pasludinājusi par mākslinieci, bet viņai jau ir izdevies publicēt dažus savus darbus. “Esmu piedalījusies “BALTS Paper Goods” piezīmju bloku vāka dizaina konkursā, un viens no dizainiem ir mans, kā arī esmu izstrādājusi dizainu kartītēm “PusePlus” uzņēmumam. Ik pa brīdim sanāk palaist pasaulē manus darbus,” gandarīta ir Kitija.
