Intervija ar Ivanofrankivskas mēru Ruslanu Marcinkivu

– Vai esat bijis Jelgavā?
Nē, bet es atceros, ka mūsējie caur Poliju brauca uz Jelgavu. Es tajā delegācijā netrāpījos. Bet es uz Jelgavu aizbraukšu taisnāk – caur Baltkrieviju, kad tā būs brīva. (Smaida.)
– Jūs katru ceturtdienu tiekaties tiešraidē ar Ivanofrankivskas iedzīvotājiem. Viņi uzdod jautājumus, jūs atbildat. Tā šķiet interesanta tradīcija.
Jā, tā tas ir jau gadus septiņus…
– Atrodoties televīzijas kameru priekšā, jūs daudz smaidījāt. Tas man likās neparasti. Ukrainā tagad ir daudz traģiskā, daudz asaru. Kur jūs ņemat optimismu?
Kamēr esam dzīvi, mums ir pienākums būt optimistiem. Ir svarīgi, lai tu cilvēkiem nodod pozitīvu garastāvokli. Kad visapkārt ir spriedze, tas ir ļoti svarīgi. Šodien ir ļoti slikta diena. Ir apšaudīta Viņņicas pilsēta (saruna notika 14. jūlijā – aut.), ir gājuši bojā civiliedzīvotāji. Taču vienalga mums jārāda, ka uzvara būs mūsu. Ļoti svarīgs ir noskaņojums.
– Pārskatot ziņas, kur minēts jūsu vārds, atradu, ka nesen jūsu, pilsētas mēra, automašīna ceļā uz fronti Čerņihivas apgabalā tika apšaudīta.
Jā, tas tā bija. Divi cilvēki man blakus tika ievainoti, bet man kaut kā lodes aizgāja garām. Mēs braucām atbalstīt vīrus no Ivanofrankivskas, kas aizsargā Čerņihivas apgabalu.
– No publikācijām medijos jūs esat pazīstams kā cilvēks, kas aicina pēc iespējas plašāk lietot ukraiņu valodu. Tostarp arī veika- los un uz ielas. Kā Ivanofrankivskā rit ielu pārdēvēšana, prokrieviskos nosaukumus nomainot ar ukrainiskajiem? Tas notiek demokrātiskā garā?