Jāņi, Līgosvētki vai Zāļu diena?

Jāņos dziedāsim jāņudziesmas, nevis līgodziesmas

Jāņi ir seni gadskārtas svētki ar ļoti bagātām tradīcijām, visiem zināma un stingri iesakņojusies latviešu tradīcija. Lai arī gandrīz katram šķiet, ka nav vērts izskaidrot, kas ir Jāņi, jo – kurš gan to nezina, nezinātājs, ja tāds atrastos, laikam gan meklētu pēc atbildes autoritatīvos avotos. Ieskatīsimies mēs arī.

Ko vēsta izziņas avoti

Nemaz nav tik daudz avotu, kuri 21. gadsimta cilvēkam populāri un droši un ticami izskaidrotu, kas ir Jāņi. Taču, lūk, ko vēsta daži no tiem.

Latvijas Nacionālā enciklopēdija par Jāņiem vēsta pavisam īsi, kontekstā ar Latvijā noteiktajām svētku, atceres un atzīmējamām dienām: “Cilvēki sapoš dzīvesvietu, vāc jāņuzāles, ticot, ka tām piemīt dziedniecisks spēks, un rotājas ar ziedu vainagiem. Tradicionālais cienasts ir siers un alus. Dziesmās, dejās un lecot pāri ugunskuram, aizvada Jāņu nakti un sagaida saullēktu. Daļa sabiedrības svin vasaras saulgriežus astronomiskās vasaras sākumā – 21. jūnijā.”

Latvijas kultūras kanons sniedz plašāku skaidrojumu: “No gadskārtu svinībām Jāņi vispilnīgāk ir saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, gan svinēšanas un atsvētes norises. Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles: kārts galā paceltas uguns. Jāņugunis ir būtiska Jāņu svinēšanas sastāvdaļa, līdzās ugunskuriem un pundelēm tas var būt arī darvā mērcēts, ar salmiem apvīts ratu ritenis, kas pusnaktī tiek laists no apkārtnes augstākā kalna, gan īpašas, no salmiem darinātas lampas vai lāpas. Ļaužu priekšstatos Jāņugunis ir šķīstījošas, veselību un auglību veicinošas, ļaunumu aizbaidošas.”

Latvijas kultūras kanonā minēts, ka “dažādās Latvijas vietās un dzimtās Jāņu svinēšanai ir atšķirīgas nianses, arī dažādos vēsturiskajos laikos Jāņu svinēšana ir bijusi gan noliegta, gan īpaši organizēta, rīkojot kopīgu visa kolhoza līgošanu, citviet ziņģu koncertu. 21. gadsimta sākumā pagasta (pilsētas) Jāņi ir ierasti pasākumi līdzās ģimeņu un dzimtu Jāņu svinēšanas tradīcijām. Katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes (dzimtas), draugu pulka vai publiskus svētkus”. Turpat norādīts, ka Jāņi ir ziedēšanas laiks, un reliģiju pētnieki Jāņu būtību saista ar saules un auglības kultu, diskutējot par pirmskristīgo un kristīgo tradīciju mijiedarbību šo svētku svinēšanā. Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautasdziesmās ar tradicionālu piedziedājumu: “Līgo, līgo.”

Ko stāstām ārzemniekiem

Par valsts tēlu gādājošā Latvijas Institūta uzturētā vietne “Latvia. eu”, kas sevi piesaka kā Latvijas oficiālo mājaslapu, “kura modernā un lietotājam draudzīgā veidā piedāvā pamatinformāciju par mūsu valsti, tās vēsturi, kultūru, tradīcijām un aktualitātēm,” vēsta šādi: “Jāņi ir vispopulārākie latviešu svētki, kad ikviens cenšas doties prom no pilsētas un savu pagānisko dabu sajūt pat ierēdņi un banku darbinieki. Svētku pamatā ir sens auglības kults – svinības, kas notika pēc labības sējas un pirms ražas novākšanas. Ģimenes satiekas savās lauku mājās. Ļaudis dodas pļavās, plūc jāņuzāles un pin vainagus no ziediem un lapām. Tradicionāli sievietēm galvā ir ziedu vainagi, bet vīriešiem – no ozollapām un zariem pīti. Arī lopus un māju žogus rotā ar ziedu vītnēm, bet pie vārtiem un istabu stūros liek bērza, ozola un pīlādža zarus. Jāņos latvieši dzied, dejo, ēd un priecājas. Uz katra galda jābūt ķimeņu sieram, gaļas pīrādziņiem un alum. Ļaudis kurina ugunskurus, lec tiem pāri un svin svētkus līdz saullēktam. Romantiski pārīši divvientulībā dodas meklēt “papardes ziedu” (tiek uzskatīts, ka tas uzzied tieši Jāņu naktī).” Tur arī norādīts, ka “padomju varasiestādes 1960. gadā svinības vispār aizliedza, norādot, ka svētki ir pārāk nacionālistiski. Daudzi nepakļāvās aizliegumam un turpināja paust savu nacionālo identitāti, svinot tradicionālos svētkus”. Pieminēts arī tas, ka “arī jāņogas savu vārdu ieguvušas tāpēc, ka nogatavojas ap vasaras saulgriežiem”.

Dzeršanas svētki, kaladū svētki un Līgosvētki?

Tradīciju pētnieki un valodnieki ik gadu atgādina, ko mēs īsti svinam. Piemēram, viens no lielākajiem valodu pakalpojumu sniedzējiem pasaulē “Skrivanek.lv” skaidro, ka 21. jūnijā mēs svinam vasaras saulgriežus – laiku, kad ir visgarākā diena un visīsākā nakts gadā. Tieši tāpat pēc sešiem mēnešiem – ap 21. decembri – svinam ziemas saulgriežus, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā. Pirmie Ziemassvētki ir 25. decembrī, bet Ziemassvētku vakars – 24. decembrī. Tieši tāpat ir ar Jāņiem – 23. jūnijā, kad dodamies pie dabas, pinam vainagus, ejam rotaļās, mēs svinam Jāņu vakaru, kurš, protams, sasniedz virsotni Jāņu rītā, kad, sagaidījuši saullēktu, dodamies pie miera, lai, pēcāk piecēlušies, aizvadītu Jāņus.

Svarīgi zināt, ka dienu pirms Jāņiem kādreiz dēvēja par Zāļu dienu, vakaru pirms Jāņiem – par Zāļu vakaru. Izskatās, ka mūsdienās pēc jāņudziesmu piedziedājuma nostiprinājies Līgodienas un Līgovakara nosaukums. Valodnieki atgādina – neaizmirsīsim, ka īstie latviešu svētki ir Jāņi, kurus līgojam. “Mēs taču dzeram kāzas, bet tādēļ tās nesaucam par dzeršanas svētkiem, Ziemassvētkos dziedam “kaladū”, taču tāpēc tos nedēvējam par kaladū svētkiem utt. Tādēļ Jāņos dziedāsim jāņudziesmas, plūksim jāņuzāles, izpildīsim Jāņu rituālus.”

Teksts: Sandra Apine

Foto: pexels.com