Jettes cimdu stāsti

Jettes Užānes, tautā sauktas par Cimdu Jettiņu, adītie cimdi ir īpaši – viņa tos darinājusi kā mazus gobelēnus, ieadot etnogrāfiskos rakstus, latviešu tautasdziesmas, Imanta Ziedoņa pasakas, Vilhelma Purvīša, Ritas Valneres, Džemmas Skulmes, Laimdota Mūrnieka, Nikolaja Rēriha gleznas, pazīstamas un tautā iemīlētas dziesmas, dzeju, portretus un notikumus mums apkārt

Jette Užāne pēc bērnībā pārslimotās kaulu tuberkulozes zaudēja spēju staigāt un visu dzīvi pavadīja ratiņos Dzērbenes pagasta Lejnieku mājās. Lai gan viņas kājas nevarēja neko, viņas rokas radīja brīnumainus cimdu stāstus, bet sirds vērta pasauli siltāku un gaišāku. Jette mēdza teikt: “Es nevarēju ne dziesmā turpināties, ne bērnā.” Bet viņa varēja adīt.

Jette bija pirmais cilvēks etnogrāfijas vēsturē, kas cimdus adīja ciklos. Pirmo cimdu ciklu “Gadalaiki” viņa uzdrošinājās parādīt draugiem. Tā bija uzdrošināšanās, jo pirmo reizi cimdi tika adīti nevis novalkāšanai, bet apskatei.

Izstādē “Vēstules rakstītas cimdos” Dzīvesziņas un arodu sētā Jelgavā ir aplūkojami vairāki desmiti Jettes Užānes cimdu ciklu – “Baltie cimdi” jeb “Tautas dziesmu cikls”, Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, “Eiropā iešana” un daudzi citi. Šeit notika arī sarunu vakars ar Jettes Užānes bagāto cimdu pūru glabātāju jelgavnieci Elīnu Apsīti. Kā “Zemgales Ziņām” pastāstīja Elīna, šī vieta ar savu senatnes auru ir īpaši piemērota izstādei: “Manā kolekcijā ir 70 Jettes cimdu, bet tā ir tikai maza daļiņa, jo pārējie glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Nacionālajā vēstures muzejā, Cēsu muzejā un arī privātpersonu kolekcijās. Pirmā šāda izstāde notika kultūras un atpūtas centrā “Imanta” Rīgā. Tomēr šoreiz aicināju cilvēkus atnākt un reizē ar cimdu aplūkošanu ieklausīties manā stāstā, jo bez tā daudz ko var arī neieraudzīt.” Nākotnes plānā ir doma uz Jettes simtgadi 2024. gadā sarīkot jau pavisam grandiozu izstādi, sapulcinot kopā dažādu muzeju krājumos esošos cimdus. Tāpat Elīna Apsīte ļoti vēlas izveidot cimdu grāmatu, kurā būtu cimdu fotogrāfijas, stāsti un arī tehniskais zīmējums.

Mācīja sajust latvietību

Elīna Apsīte no septiņu gadu vecuma pie Jettes pavadījusi vasaras un skolas brīvlaikus un tā līdz 2007. gadam, kad cimdu adītāja devās aizsaulē. “Viņa bija man vislabākais draugs, un patiesībā joprojām es ar viņu sarunājos. Jette bija īpašs cilvēks. Dzīvodama ar kustību un telpas ierobežojumu, viņa mums mācīja dzīves spēku un mīlestību. Mācīja sajust latvietību jau tajos tālajos gados, kad neviens par to nerunāja. 80. gados bija latviskuma vilnis, un daudzi pēkšņi atjēdzās, ka ir latvieši, nevis padomju cilvēki. Tad viņi meklēja, kas ir latvietība. Pie Jettes brauca autobusiem, citreiz bija pat divi autobusi dienā,” atceras Elīna un turpina: “Lai gan vasarās ar Jetti bijām tikai divas vien, man nekad nebija garlaicīgi, jo laiks bija piesātināts ar stāstiem un pasakām. Jette man mācīja ieskatīties dabas norisēs un saredzēt, kā līdz ar gadalaikiem mainās krāsu gammas.”

Elīna Apsīte grāmatā “Jettes Dienu grāmata” apkopojusi arī rokdarbnieces jaunības dienasgrāmatas, kurās pierakstīts viss viņas sūrais, tomēr laimīga cilvēka tapšanas ceļš.

Etnogrāfiskās zīmes

Cimdā ietvertās zīmes, kas veido cimda rakstu, joprojām interesē un saista cilvēku prātus, jo rakstainajos cimdos var ierakstīt savu vēstījumu. Jette savos cimdos ieadīja kā Zemes, tā Debess zīmes. Pie Zemes zīmēm viņa pieskaitīja Jumi, kas atbild par auglību, Māras zīmi, kas simbolizē sievišķību, Ūsiņu – puišu zīmi, Laimes slotiņu, kas piesaista visu labo un uzskatāma par stipru aizsardzības zīmi, un Māras krustu – veselības un pilnības simbolu. Savukārt Debess zīmes Jettes skatījumā bija Saules zīme – ar divpadsmit uz četrām pusēm vērstiem stariem apzīmē gadu, kas sadalīts divpadsmit mēnešos –, Mēness zīme, Auseklītis, kas simbolizē gaismas uzvaru cīņā ar tumsu, un Pērkonkrusts, kas apzīmē sauli un gaismu.

Jette uzskatīja, ka zemi ar debesīm savieno svētki. Tā radās cimdi ar Jāņu zīmi – vīrišķā spēka un auglības simbolu –, Mārtiņzīmi un Krupīti. Krupīša zīme saistās ar veļu laiku un it kā savieno šosauli ar viņsauli. Latviešu ticējums vēsta: ”Ja redz nosistu krupīti savas mājas tuvumā, tad gaidāma nelaime.” Tieši tāpēc krupītis bija jāsaudzē un jāgodā.

Skaists ir melnais, baltais un pelēkais

Kad Jettei bija 17 gadu, viņai vajadzēja adīt pūra cimdus kaimiņu mājas meitai. Tajās mājās krāsoja dzijas, tāpēc viņai atveda dažādu krāsu dziju kamoliņus, par ko adītājai bija milzīgs prieks. Kad cimdi bija saadīti, vecāmamma atnāca tiem pakaļ. Jette prasījusi: “Nu, vecomamm, pasaki, vai ir skaisti?” Vecāmāte pametusi acis uz raibo cimdu klāstu: “Ai, meitiņ, nav skaisti. Tie taču ir raibi.” “Kas ir, vecomamm, skaists?” “Skaists ir tikai melnais, baltais un pelēkais.” “Šeit varam runāt par to, kas katram no mums ir skaistuma izjūta un kas to iespaido,” piebilst Elīna Apsīte. Bet kas ir skaists pašai Jettei? Viņa uzskatīja, ka skaists ir viss, kas ir balts. Jo balts ir tas, kas ir mīļš, cēls, labs, cildens. Tā radās viņas baltie cimdi. Izstādē var apskatīt septiņus baltu cimdu pārus, un pie katra uz bērza tāss ir uzrakstīta piemērota tautasdziesma.

Eiropā iešana

Pēdējais cimdu cikls, ko Jette uzadīja, bija “Eiropā iešana”. 90. gados visi par to vien runāja, un viņa nolēma vispirms noskaidrot, kāda tā Eiropa ir, un tad uz to iet. Tā kā Jettes lauciņš ir cimdi un raksti, viņa sāka pētīt eiropiešu cimdu rakstus. Elīna stāsta: “Skaidrs, ka tādi vairāk ir ziemeļu, ne dienvidu tautām, tāpēc Jette skatījās valstis, kas ir mums apkārt. Viena no Eiropas pamattautām ir ķelti, un viņa sāka meklēt ķeltu rakstus. Tas bija garš ceļš, jo tik viegli nevarēja atrast. Palīdzēja Anna Žīgure – toreizējā Latvijas vēstniece Igaunijā un Somijā. Pirmie tapa cimdi ar ķeltu rakstiem, kas bija ļoti grūti adāmi, jo neviena rindiņa neatkārtojās.” Tālāk tapa cimdi ar igauņu un lietuviešu rakstiem. Zviedru cimdu rakstus viņa ņēma no Gotlandes salas. Jette teica, ka tur ir tik daudz latvju rakstu zīmju, droši vien vikingi latviešu meitenes bija nozaguši ar visiem cimdiem.

Elīna Apsīte rāda norvēģu cimdu rakstus, kas ir veidoti tādā kā rāmītī, un interesanti ir arī valnīši – viņi adīja valnīti, kas cieši piekļaujas rokai, lai sniegs netiek iekšā. Arī pirkstu daļa izadīta pavisam citādi nekā latviešiem.

Lai uzzinātu somu cimdu rakstus, Jette lūdza Annas Žīgures dzīvesbiedra soma Jukas Rislaki palīdzību. Tā viņa dabūja somu cimdu taurenīšu raksta tehnisko zīmējumu, kas bija melnbalts, tāpēc krāsa bija jāizdomā pašai. Protams, viņa tos uzadīja krāsainus – ar baltiem un dzelteniem taureņiem. Kad Juka cimdus ieraudzīja, viņa sakāmais bija tiešs: “Nē, šitā somu sievietes neadītu, kas tad tās par krāsām? Somu sievietes adītu melnus taureņus uz balta fona!”

Cimdu ģimenīte

Izstādē var aplūkot īstus Jettes Blēņu cimdus, kuros redzams Elīnas Apsītes tētis, mamma un arī viņa pati. Tajā laikā tētis Māris bija sācis audzēt bārdu, un, kā jau daļai vīriešu, kuri audzē pirmo bārdu, tā auga krāsaina. Jette nodomāja, ka šī adīšanai būs gana gleznieciska bārda, bet nebija jau tik vienkārši. “Jettei no mana tēva bija respekts, jo viņš tomēr bija mākslas zinātnieks no Rīgas. Viņa kautrējās tēti pieaicināt tuvāk un pieskaņot dziju bārdai. Kādā dienā, kad tētis Jettei rādīja mākslas reprodukciju albumu, viņa nemaz neklausījās, bet slepus piemeklēja bārdai īstās krāsas dzijas kamoliņus. Vēlāk, kad Jette rādīja tētim jau gatavu cimdiņu, viņš sevi uzreiz atpazina un smējās,” atceras Elīna. Tad tapa arī mammas un pašas Elīnas cimdiņš. “Jette teica, ka mani uzadīt bijis visvieglāk, jo es esot bijis balts meitenīts ar baltām uzacīm, baltām skropstām, baltām bizītēm un baltu ādiņu – viss vienkārši balts, tikai rozā pušķīši pie bizītēm,” smaidot saka Elīna.

Eposa “Lāčplēsis” cimdi

Šis cimdu cikls tika adīts par godu Andreja Pumpura 150 gadu jubilejai, kurā Jette izmantoja Lielvārdes jostas rakstus un cimdos atdzīvināja eposa tēlus – Lāčplēsi, Laimdotu, Spīdalu, Lāčplēsi, Kangaru un Melno Bruņinieku. Elīna Apsīte norāda: ja nezina, kurš cimds ir kuram tēlam, tos viegli var sajaukt: “Kangaru bieži jauc ar Lāčplēsi, jo arī dzīvē tā var gadīties, ka kangari veiksmīgi maskējas.” Kangara cimdā ir daudz violetā, ko uzskata par vecu meitu krāsu. Jette necieta nodevējus un gribēja uzadīt neglītus, visneglītākos cimdus – viņa ņēma no vecām zeķēm nesmuki pelēko, violeto. Tomēr beigās cilvēki teikuši, ka tie ir skaisti. Lāčplēša cimdā daudz ir sarkanais tonis, kas nozīmē asinis, kas izlietas cīnoties, bet tā ir arī mīlestības krāsa. Augšpusē redzams Pērkonkrusts, kas nozīmē vīrišķību un spēku. Elīna Apsīte liek paraudzīties uz Laimdotas cimdu. Ko tajā var saskatīt? Tā ir Laimes slotiņas zīme, un cimdā dominē baltā un sarkanā krāsa, kas simbolizē gaismu, tīrību, skaistumu un, protams, mīlestību. Tāpat cimda pamatnē ir pelēkā granīta krāsa, kas piedod latvietim spēku un pamatīgumu. Spīdalas cimds, pēc Jettes vārdiem, ir trako kurzemnieču krāsās. Šeit ieadīta Akas zīme, jo tā viņai daudz nozīmēja – caur aku Spīdala nonāca pazemē un dzīvoja it kā dubulto dzīvi.

Luga piecos cēlienos “Vecās mājas logi”

Daudzu Latvijas lauku māju traģisko likteni Jette parādīja cimdos. Pirmais cimdiņš ir pavasaris ar zilu cerību logu – tā ir bērnība. Otrais – vasara: ap logu zied rozes, un viss rādās rozā – tā ir jaunība. Trešais ir rudens, taču logs vēl gaišs. Ceturtais ir ziema jeb klusuma brīdis un sastingums. Piektais cēliens – atkal jauns pavasaris, kad uz sliekšņa zied tikai nātres un logs ir kļuvis par vēja vijoli.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”

#SIF_MAF2022