Kad ābolīši, bumbierīši uz ziemu kastēs kārtojas

Ir āboli un bumbieri, ko plūcam no zariem un tūliņ notiesājam. Taču ir arī tādi, kuri paredzēti uzglabāšanai un vēlākai apēšanai. Padomus, kā pareizāk novākt augļus, prasām stādaudzētavas “Liepas” vadītājai Zaigai Apsei un Dārzkopības institūta vadošajam pētniekam Edgaram Rubauskim.

Šogad, salīdzinot ar pērno gadu, raža aizkavējas par aptuveni nedēļu, pusotru. Taču tas nenozīmē, ka tā ir vēla. Drīzāk ir tā, ka šoruden šķirnes ienākas daudz atbilstošāk priekšrakstiem. Jā, vasara noslēdzās uz īpaši karstas nots, taču daudz ietekmēja pavasaris, kas bija ļoti pieticīgs siltuma ziņā. Z.Apse gan iesaka vienmēr sekot līdzi konkrētās sezonas īpatnībām laika apstākļu ziņā, jo nekad jau nebūs tā, ka viss notiks gluži kā pēc grāmatas.

Vasaras, rudens, ziemas

Galvenais orientieris ražas laika grafikā ir šķirnei raksturīgais vākšanas laiks. Tāpēc, kad iegādājamies augļu koku stādus, pajautājam ne tikai šķirni, bet arī kārtīgi izvaicājam pārdevēju par augļu ienākšanās laiku. Ābeles un bumbieres iedala šādās kategorijās: vasaras, rudens un ziemas. Katrā no tām ir variācijas, piemēram, agra rudens, vēla rudens, turklāt ne visos gadījumos tās ir precīzi nosakāmas. Kā tādu savdabīgu izņēmumu Z.Apse min šķirni ‘Kovaļenkovskoje’. Tās koši sarkanie āboli jau vēlu vasarā ir plūcami un graužami, taču to var arī kādu laiku uzglabāt. Tiesa, glabāšanas laikā tā zaudē daļu sulīguma.

Vasaras āboli, pie kuriem pieder labi zināmais ‘Baltais dzidrais’, ‘Melba’, jaunāka šķirne ‘Roberts’, cukuriņveidīgie, bumbierābeļu grupa, rožābolu šķirnes, būs jau apēsti. Tos ziemai glabāt nav vērts: ātri bojājas, zaudē gan garšu, gan tekstūru.

Pie rudens āboliem pieder tādas populāras šķirnes kā ‘Trebu’, ‘Grāvenšteins’ jeb ‘Rudens svītrainais’, ‘Auksis’, ‘Tīna’, popularitāti atguvusī ‘Vidzemes zelta renete’, ‘Beržininku Ananasas’. Pie vēlajām rudens šķirnēm jāmin arī ‘Antonovka’. Atsevišķas rudens šķirnes, piemēram, ‘Auksi’, novācot savlaicīgi, var labi uzglabāt arī ziemai. Bet tādas šķirnes kā ‘Trebu’ un ‘Rudens svītrainais’ gan nebūs stāvētājas. ‘Merrigold’, kas līdzīga ‘Trebu’, var uzglabāt ilgāk. Rudens ābolu gatavības mirklis atkarībā no šķirnes ir vai nu jau pienācis, vai tūliņ, tūliņ būs klāt.

Savukārt ziemas āboli, kas arī ir agrāki un vēlāki, vēl nebūs sasnieguši lasāmo kondīciju. Te vajadzētu pagaidīt septembra beigas, oktobra sākumu, protams, ja netiek solītas lielas salnas. Z.Apse stāsta, ka tādās mikro salnās, kad temperatūra ap nulli, āboli pat kļūst garšīgāki. Pie ziemas šķirnēm pieskaitāmas ‘Sinap Orlovskij’, ‘Aļesja’, ‘Antejs’, kazahu ‘Rubīns’. Tāpat ziemas ēšanai būs piemēroti sīpoliņa tipa āboli, piemēram, ‘Zarja Alatau’.

Ziemas āboli gatavību sasniedz nevis kokos, bet gan uzglabāšanas laikā.

Ja augļu koku stādi iegādāti ārpus Latvijas, tad noteikti jārēķinās ar nobīdēm vākšanas laika ziņā, kas atkarīgas no valsts, kurā pirkti kociņi.

Zinot, kad kurai ābelei ienākas augļi, ir vieglāk arī plānot augļu koku stādījumus – lai nav tā, ka viss jāapēd vienā rāvienā vai arī iestādīta ziemas šķirne, bet atbilstošu telpu, kur uzglabāt, nemaz nav. Izplānojot ābeļdārzu rūpīgi, ābolu ēšanas sezona būs garšīga un gara.

Novērtēt krāsu un garšu

Glabāšanai derīgi ir tikai tie augļi, kas noplūkti no zariem – ar rokām vai speciālo augļu lasītājgroziņu –, taču ne kritušie. Tāpat E.Rubauskis norāda, ka karstā laika dēļ āboli mēdz sastikloties. Tos uzglabāt nevarēs, jo ātri sabojāsies un sarūgs.

Nosakot pareizo vākšanas mirkli, jāizmanto vairākas maņas. Ja šķirnei raksturīgi tas, ka tās augļi birst, tad tā ir skaidra zīme – pienācis gatavības laiks. Piemērs te ir daudzu iemīļotais ‘Auksis’. Ja āboli stingri turas zaros, tātad jāvēro, vai tiem jau ir šķirnei raksturīgā virskrāsa – sārts vaidziņš, strīpas vai kas cits. Tāpat pārgriežot, būs redzams, ka sēklas jau ir iekrāsojušās brūnas vai vēlo ziemas šķirņu gadījumā – vismaz kļuvušas brūnīgas.

E.Rubauska padoms – noteikti iekodieties kādā ābolā, pirms lieciet visus kastēs! Tiem jābūt jau ar šķirnei raksturīgo garšu, nevis jāgaršo pēc zaļas masas. Pat vēlie ziemas nevar būt bezgaršīgi.

Plūcot ābolus no zariem, tiem viegli jānāk nost. Ja jārauj ar raušanu, tad tie, visticamākais, vēl nav vācami.

Pēc ražas novākšanas kā āboli, tā bumbieri tūliņ pat jānovieto dzesētavā jeb vēsā telpā. Neturiet tos tiešos saules staros un siltumā, ja lasīšanas laikā pēkšņi iestājas atvasara.

Ne par agru, ne par vēlu

Arī bumbieriem ir vasaras, rudens un ziemas šķirnes. Šobrīd jau vācami vai tūliņ būs tādi rudens bumbieri kā ‘Suvenīrs’, ‘Mramornaja’, ‘Pepi’. Tie, kam dārzā aug ‘Jurāte’, – steidziet, ir pēdējais lasīšanas brīdis, bet ‘Kurzemes sviesta’ bumbierēm mūsu pusē jau jābūt novāktām.

Uz kādu nedēļu zaros gatavoties vēl var atstāt šķirnes ‘Conference’ augļus, bet noteikti vēl kokā ļaujam palikt tādai ziemas bumbierei kā ‘Belorusskaja pozdņaja’.

Ar bumbieriem ir jābūt ļoti manīgiem. Ja vēlas uzglabāt, nevar gaidīt, kad tie kokā jau gatavi. Tad būs par vēlu, un neilgā laikā kastēs tie kļūs neēdami miltaini un ar brūniem vidiem. Bumbieri jālasa pusgatavībā. Taču nevar arī steigties un nolasīt par agru, jo tad uzglabājot tie kļūs bezgaršīgi un cieti.

Tāpēc arī bumbieriem spēkā paliek nogaršošanas likums – tie nevar būt ar nepatīkamu garšu, kaut gan būs vēl ļoti cieti. Ja būs noķerts pareizais vākšanas laiks, tad arī sēklas jau būs iekrāsojušās.

Bumbieriem diezgan raksturīgi arī tas, ka negatavi tie ļoti grūti plūcas. Pareizajā kondīcijā tos, nedaudz pagriežot, iespējams viegli noraut no zara. Var mēģināt arī ar īkšķi viegli iespiest pie kātiņa.

Vēl par bumbieriem jāatceras – tie noteikti jānovāc, pirms nokrituši zemē.

Z.Apse iesaka ziemas bumbierus, kad tie sasnieguši gatavību, ienest no vēsuma siltākā telpā un kādu dienu, pāris paturēt – tad tie iegūs īsto garšu.

Teksts: Kristīne Sēnele

Foto: pixabay.com