“Kaķi ir mans zelts”

Aira Bāriņa ir cilvēks, no kuras jau sarunas sākumā staro neizmērojama labestība un sirsnība. Aizrautība un mīlestība, ar kādu viņa stāsta par saviem dzīvniekiem, liek pasmaidīt un vēlēties, lai uz pasaules būtu vairāk tādu cilvēku kā Aira. Viņas dzīvē jau no bērnības ir bijuši kaķi. “Tēvs bija liels kaķu mīlis, ātrāk gulēt neies, kamēr visi kaķi vakarā nebūs sanesti iekšā, un to esmu iemācījusies arī es,” stāsta Aira. Viņa kopā ar ģimeni, pieciem kaķiem un četriem suņiem dzīvo lauku mājās Bramberģes pagastā, bet ikdiena paiet, strādājot Jelgavā slimnīcā “Ģintermuiža” par māsu palīgu. “Esmu īsts kaķu cilvēks, jau no mazām dienām vienmēr stiepu mājās ielas kaķus, vēlāk tā darīja arī mana meita. Kaķus apārstēju, loloju un čubināju, kādu paturējām sev, bet citiem meklējām jaunas mājas,” atklāj sieviete. Viņa ir pārliecināta, ka lauku mājās vienmēr ir jābūt suņa un kaķa dvēselītei. Visi kaķi pie ģimenes nokļuvuši nejauši un neplānoti un gandrīz vienmēr izglābti no bada, aukstuma vai nāves.
Pipī
Pipī pie Airas nonāca pirms 12 gadiem, kad kādā aukstā rudens dienā viņu atrada bērni. “Kaķēns bija pamests tuvējā grāvī, ļoti izsalcis, tikai kauli un āda, dubļaina un netīra... Atmazgājām, sasildījām, dzirdījām maziem malciņiem ar pienu un barojām maziem ēdiena kumosiņiem,” atceras saimniece. Tagad Pipī izaugusi jau par īstu kaķu dāmu. Rokās un klēpi gan nesēžot, esot neatkarīga un pašpārliecināta. Mīļoties atnāks tikai, kad pati gribēs.