Kāpēc melnā krāsa ir saistīta ar bērēm un sērām? Kā tas mainās? Granīta izstrādājumu izgatavotājs “Granīta Piemineklis” www.granita-piemineklis.lv ieskatās vēsturē un skaidro, kāpēc aizvien tas ir aktuāli un kā tas radies.
Pirms vairāk nekā 400 gadiem pirmās karalienes Elizabetes mirstīgās atliekas tika nogādāts Vestminsteras abatijā, tumšā gājienā. Viņas zārku pavadīja valstsvīri melnos halātos un iespaidīgās cepurēs. Pat zirgi bija ietērpti smalkā melnā samtā. Melnās krāsas izmantošanai bērēs bija zināma prioritāte: kopš sestā gadsimta tā tika izmantota kristīgajā baznīcā. Saskaņā ar 19. gadsimta mākslinieka un profesora F. Edvarda Hulmes teikto, melnais tērps saistīts ar “dvēseles garīgo tumsu, kas nav apgaismota pie taisnības Saules.” Līdz 14. gadsimtam tas bija plaši saistīts ar nāvi. Bet baltā un brūnā krāsa bija starp tām krāsām, kuras anglikāņu pasaulē jau sen uzskatīja par piemērotām tieši sērām — baltā, jo nekrāsotu vilnu un linu viegli varēja saulē izbalināt, brūnā, jo to daudz ražoja.
Lai iegūtu melnu nokrāsu, bija nepieciešamas vairākas dārgas krāsošanas kārtas. Melnajās drēbēs tērptās karaliskās ģimenes, bēres spēlēja politisku teātri. Bēres bija agrīnā modernā laikmeta sarkanie paklāji.
Ekstravagantās bēru pārmērības izpausmes bija ne tikai nesasniedzamas vienkāršajiem cilvēkiem, bet arī gadsimtiem ilgi mazāk turīgajiem bēres bija nelikumīgas. Sākot ar aptuveni 1300. gadiem, Angliju un lielu daļu Eiropas pārvaldīja stingri likumi. Likumi padarīja neparasto modi burtiski par noziegumu, diktējot krāsas un audumus, ko var nēsāt, pamatojoties uz ieņemamo vietu sabiedrībā, padarot cilvēka sociālo statusu acīmredzamu no pirmā acu uzmetiena. Piemēram, strādniekiem bija atļauts nēsāt zemākas kvalitātes vilnas, bija aizliegts izšūts zīds, svilināts satīns, smalkākas kažokādas, noteiktas pogas un zelta, purpura, kā arī sudraba pavedieni.
Taču līdz 19. gadsimtam radās jaunas tehnoloģijas, piemēram, mehanizēta auduma ražošana un sintētisko krāsvielu rašanās, kas padarīja melnās krāsas radīšanu nedaudz lētāku. Izmantojot šādus rūpniecības sasniegumus, kā arī vidusšķiras centienus, uzņēmēji, tostarp Viljams Čikals Džejs (William Chickall Jay), sēru tērpus pārvērta par pirmo masveidā ražoto “ātro modi”. Džejs 1841. gadā atvēra veikalu “Jay’s London General Mourning Warehouse” Londonas augstākās klases ielā. Radās arī atdarinātāji.
Kopā ar jauniem sieviešu žurnāliem un “etiķetes ceļvežiem” tie veidoja atšķirīgus “sēru periodus”, kas nodrošināja pastāvīgu pieprasījumu pēc apģērba. Saskaņā ar šādiem ceļvežiem vīrietis varēja vairāk izvairīties no sociālās kontroles. Bija pieņemts trīs mēnešus pēc sievas nāves nēsāt melnu uzvalku, melnu pulksteņa ķēdi, melnas pogas un melnu kaklasaiti, taču atraitnēm bija skaidri jāraud divarpus gadi, ieejot noteiktās, arvien mazāk dramatiskākās izmisuma fāzēs.