Šobrīd daudz tiek runāts par tā saucamo Zaļo kursu. Gribot vai negribot, bet mēs ar to saskaramies, neskatoties uz to, ka tas nosacīti sadārdzina mūsu ikdienu. Piemēram, ir parādījusies dzērienu taras piemaksa, kas stimulē mūs neizmest iepakojumu un nodot to taromātā. Drīzumā ir gaidāmas izmaiņas arī apģērbu depozīta sistēmā. Tomēr tas nerisina visas sabiedrības problēmas saistībā ar Zaļo kursu, jo galvenās problēmas ir divas: (1) pārprodukcija un (2) vides piesārņojums.
No tā izriet, ka galvenā problēma ir sabiedrības patērētāju kults. Piemēram, aplūkosim elektronikas patēriņu. Viens no kulta viedtālruņu ražotājiem – Apple gadā izlaiž divus līdz četrus jaunus modeļus. Neskatoties uz to, ka jaunākās iekārtas nav būtiski atšķirīgākas no iepriekšējiem savā veiktspējā, simboliskais preču patēriņš burtiski spiež mūs iegādāties arvien jaunu un jaunu iekārtu. Neskatoties uz to, ka katrā Latvijas pilsētā ir pieejams iphone remonts, mēs pat neaizdomājamies par tā remontēšanu. Tieši otrādi, esam gatavi atbrīvoties no morāli nenovecojušas iekārtas un jau emocionāli gaidām jaunu iekārtu. Tas arī saprotams – visa mārketinga mašinērija strādā uz to, lai viecinātu šo patēriņu.
Ja mēs uz kādu brīdi apstātos un aizdomātos – cik daudz vērtīgu resursu tiek izmantots viena viedtālruņa ražošanā? Katra šāda ierīce satur lai arī nedaudz, bet tomēr dārgmetālus. Akumulatora ražošanā tiek izrakts dažādu rūdu apjoms, kas pārsniedz tūkstošiem reižu tā svaru. Rezultātā, neskatoties uz to, ka modernās tehnoloģijas šķietami samazina dabas piesārņojumu, taromāti mums nepalīdz, jo simboliskais preču patēriņš to tieši veicina. Tādēļ, lai mēs patiesi sāktu virzīties uz Zaļo kursu, būtu jāsāk ar ko citu – ar mūsu pašu ikdienas un paradumu maiņu. Tas viss kopumā padarītu mūsu Zemi “zaļāku”.
Raksts tapis sadarbībā ar digitālā mārketinga aģentūru Zīle