Kad
šoruden mūsu ikdienas uzturā tik daudz izmantoto kartupeļu cenas
strauji pieauga, daudzi man jautāja – kā tad tā? Tik vienkāršs
pamatprodukts, bet tik ievērojami sadārdzinājies? Vai tiešām
cenu lēciens ir pamatots?
Pat
pie tik vienkārša produkta ir daudz, pie kā piedomāt, bet mēs
redzam tikai cenu zīmi. Jāskatās plašāk. Kartupeļu cenu
pieaugumam ir trīs galvenie iemesli – pirmkārt, laikapstākļi
šogad patiešām bija nelabvēlīgi. Ilgais pavasaris bija auksts un
slapjš, kartupeļus šogad stādīja vēl jūnijā. Kartupelīši,
vēlu iestādīti, nīkuļoja, tos nedrīkstēja kodināt. Tad sākās
karstuma vilnis, iestājās sausums, klāt vēl nāca kukaiņi,
kolorado vaboles, kas kartupeļus noēda. Tāpēc visā Eiropā šogad
ir slikta kartupeļu raža. Pieredzējušie agronomi teica, ka šis
bija nestandarta gads un tikai tiem, kuri pielietoja plašākās
zināšanas, kartupeļu raža bija diezgan laba, noteikti labāka
nekā tiem, kuri lietoja tradicionālas metodes.
Šis
kartupeļu cenas lēciens arī labi parāda, kā veidojas produktu un
preču cenas veikalos un kāpēc tās ir tik atšķirīgas pat
Baltijas valstu līmenī. Profesionālā kartupeļu audzēšanas
procesā ir ievērojamas atšķirības – ko stādīt, kā to
audzēt, kā novākt ražu un kā to uzglabāt, tāpēc cenas dažādām
kartupeļu šķirnēm var atšķirties jau šajā līmenī. Atšķiras
arī veids, kādā kartupeļus nogādā līdz veikalam un kādi ir
pircēju paradumi, piemēram, Lietuvā ierasts pirkt kartupeļus
maisos un piedāvāt pat dažādu kartupeļu maisījumus. Latvijā
mēs kartupeļus vairs tā nepērkam. Lietuvā, kad kartupeļus izber
no maisa, tur bieži ir pelējums, smaka, pie mums, Latvijā, tā
nemēdz būt. Ja salīdzina Latvijas un Lietuvas līmeni saistībā
ar augļiem un dārzeņiem, tad pie mums tiem noteikti ir augstāka
kvalitāte, tāpēc, iespējams, tie arī dažreiz nedaudz vairāk
maksā, jo Latvijā ir augstāka kvalitāte un cita izvēle. Tātad
arī dzīvesstils un dzīves līmeņa prasības konkrētā valstī
ietekmē cenu. Eiropā mēs vispār gribam dzīvot “zaļi”, esam
izlēmuši būt klimatneitrāli, par to arī jāmaksā tiešā un
pārnestā nozīmē – kartupeļu sēklas kodināšana vairs nav
atļauta.
Esmu
pārliecināta, ka neviens jau negrib speciāli nepareizi salīdzināt
cenas, bet cilvēki neaizdomājas par daudzām detaļām. Manuprāt,
tendencioza cenu salīdzināšana lielākoties vienkārši rodas no
nezināšanas. Kad aizbraucam uz Vāciju, Poliju un sakām, ka
pārtika tur ir lētāka, parasti aizmirstam faktu, ka Vācijā
pārtikai PVN ir 7% bet Latvijā 21%. Tātad tur nav nekāda sakara
ar to, ka mūsu ražotāji vai tirgotāji nemāk, nevar vai grib par
daudz. Tās vienkārši ir nesalīdzināmas lietas. Mums šķiet, ka
tikai alkoholam un tabakai ir akcīzes nodoklis, un tam mainās
likmes, bet ir valstis, kurām ir arī cukura nodoklis. Piemēram,
mums, Latvijā,
vienīgajiem Baltijā ir akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem
cukurotajiem dzērieniem. Un Latvijā,
atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, akcīzes nodoklis ir kafijai.
Tāpēc mūsu kaimiņvalstīs kafija gandrīz vienmēr būs lētāka
gan veikalā, gan kafejnīcā.
Ja
runājam par pārtikas cenām, tad jāskatās kādos veikalos cenas
salīdzinām – tiem ir jābūt viena tipa veikaliem (zemo cenu vai
ekskluzīvāki veikali, viens unikāls veikals, vai veikalu ķēde).
Pētīt var daudz un dažādi, sākot jau ar to, kur plauktā
produkts atrodas, bet pirmās būtiskākās lietas, kas jāņem vērā
– nepieciešams salīdzināt vienādu preci līdzvērtīga tipa
veikalā ar salīdzināmu novietojumu. Nevar salīdzināt mazu
veikaliņu un hipermārketu ķēdes veikalus. Jāsalīdzina arī
veikali vienādās lokācijās – nebūs korekti salīdzināt cenas
nelielā veikaliņā kādā provinces lauku ciematā un
galvaspilsētas centrā. Jāņem vērā arī salīdzināšanas
mērķis, jādomā par to, ko gribam salīdzināt – cilvēki
parasti pamana lētās akcijas preces, bet tad ir speciāli akcijas
jāsalīdzina. Pareizi būtu salīdzināt pārtikas produktu ikdienas
pamatcenas. Jāskatās arī uz iepakojumu, jo bieži vien iepakojumi
ir ar dažādiem mārketinga elementiem, lielāku uzmanību
piesaistoši (piemēram, 400g vai 350g iepakojumi) Ja salīdzina,
piemēram, pienu, tad korekti būtu salīdzināt tikai pienu ar
vienādu tauku saturu, identisku svaru un identiskā iepakojumā.
Principā,
visus aspektus, kas veido konkrēta produkta cenu, nosaukt nemaz nav
iespējams. Tirgotājam šajā procesā nebūt nav galvenā lomā.
Mēs tikai tā domājam – veikalnieks uzlicis to lielo cenu! Cena
ir daudzu procesu un aspektu kopsavilkums – sākot no tā, kurā
vietā produkts ir ražots, kādiem mērķiem tas ir ražots, kādām
preču grupām, kādā vietā tas atrodas uzņēmuma stratēģijā.
Ja man jautā, kāpēc piena iepirkuma cena ir kāpusi, piemēram,
par 3%, bet citiem produktiem pat par 20%, iepretim cenas
samazinājumam dažiem produktiem, tad mana atbilde ir, ka ražotājs
pats lielā mērā nosaka sava produkta cenu, izvērtējot, kuri
produkti uzņēmumam ir ienesīgi, kuri nē, dažus iespējams, ka
ražo ar zaudējumiem.
Varbūt
ir kāda mārketinga kampaņa vai tajā brīdī tiek lietots kāds
tirgus iegūšanas stratēģijas elements. Uzņēmums skatās
visaptveroši un stratēģiski, kas tirgū notiek šodien un kādi ir
rītdienas mērķi, tāpēc mēģināt vienmēr ar kalkulatoru
izrēķināt, kāpēc kādam produktam vai precei šodien ir tieši
tāda konkrētā cena, mums, šī produkta pircējiem un lietotājiem,
faktiski nemaz nav iespējams un ir neauglīgi. Šobrīd vairāk
jārunā par resursu cenām – ja tās ir strauji kāpušas, tad
gala produkts nevar palikt lētāks, ja nu vienīgi ir atrasta kaut
kāda jauna tehnoloģija, kādēļ to ir iespējams saražot lētāk.
Cenu
salīdzināšana ir ļoti sarežģīts process, ja to grib veikt
kvalitatīvi un pastāvīgi jeb ilgākā posmā, lai varētu redzēt
arī cenu dinamiku. Katram,
kas kaut ko ražo un tirgo, parasti liekas, ka viņš būtu pelnījis
saņemt vairāk jeb pārdot dārgāk. Bet pircējam cena gandrīz
vienmēr šķitīs par augstu.
Šādās situācijās atcerēsimies kartupeļus un kafiju –
produktus, ko lietojam ikdienā, bet cik daudzi un dažādi faktori
ietekmē to cenu vēl pirms veikala plaukta sasniegšanas.
Foto:
pixabay.com
