Kleinhofu ģimene iekārto Vircavas muižu mūzikai un mākslai

• ILZE KLEINHOFA muzicē. Dzīvā mūzika rada muižā īpašu atmosfēru.

“Vieta svētkiem, cilvēkiem, mūzikai un mākslai,” tā sevi tūrisma vietnēs pieteic Vircavas “Muižas istabas”, kurās no 2022. gada saimnieko Kleinhofu ģimene (Ruta, Atis un Ilze). Viņu neatlaidīgais darbs ļāvis Vircavas muižai atdzimt jaunā veidolā, un te aizvadīti jau vairāki pasākumi un uzņemti viesi. Ne velti konkursa “Jelgavas novada Uzņēmēju gada balva 2023” nominācijā “Gada ģimenes uzņēmums” Kleinhofi ieguva laureāta titulu.

Iepazīt Vircavas muižu devās ar “Zemgales Ziņas”. Mūs laipni sagaida ģimenes jaunākā atvase Ilze, kura, kā uzzinām vēlāk, mācās 12. klasē, bet jau aktīvi darbojas muižas pasākumu plānošanā, organizēšanā un vada ekskursijas tūristu grupām. Viņa kļūst par mūsu gidi un interesantu sarunu biedreni arī šajā vakarā.

Ieskats vēsturē

Pirmais muižas saimnieks 1556. gadā vēstures avotos minēts Gothards III fon Ketlers. Vēlāk tā piederējusi gan Brunovu dzimtai, kura ieķīlāja to Grothusiem. 1687. gadā Vircavas muižu manto Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers. Pēc tam, līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas beigām 1795. gadā, muiža ir piederējusi hercogu ģimenei. Pirmā kungu divstāvu māja tikusi uzcelta jau Gotharda Ketlera laikā, tomēr 18. gadsimta vidū tā jau bija pussabrukušā stāvoklī. Jaunas muižas celtniecības darbi uzsākti 1769. gadā pēc dāņu izcelsmes arhitekta Severīna Jensena projekta. Tieši šajā laikā pils piedzīvoja lielāko spozmi – muižas kompleksu bieži vien dēvēja par mazo Rundāli.

Muižas ansambļa neatņemama sastāvdaļa ir 15 hektāru lielais parks, kas atrodas Vircavas upes labajā krastā. Tā ierīkošana uzsākta jau hercoga Frīdriha Kazimira laikā 1693. gadā. Parka plānojums ir raksturīgs baroka laika dārziem Kurzemē, taču tā unikalitāti nosaka ūdens parters, kāda nav nekur citur Baltijā.

19. gadsimtā Vircavas muiža pabija Krievijas, tad Virtembergas hercoga Ludviga īpašumā. Teju pusgadsimtu muižā, precīzāk, pārvaldnieka namā, bija skola. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta pirmā puse muižai bija saspringts periods, jo tā nonāca Krievijas resora rīcībā. 1919. gadā muižai pāri gāja bermontiešu karaspēks, kas nodedzināja pils ēku, atstājot tikai ziemeļaustrumu spārnu. Pēc 1920. gada agrārās reformas muiža nokļuva pagasta īpašumā, un tad, šķietami netālajos deviņdesmitajos, daļa ēku tika privatizētas.

• VIRCAVAS MUIŽA, 1853. gads.

Spoku vietā sikspārņi

“Mēs atrodamies Vircavas muižas pārvaldnieka namā, kas savulaik kalpoja arī kā pagasta māja, kolhoza pārvalde un bibliotēka. Vēlāk te sāka dzīvot un to atdzīvināt Rudzīšu ģimene, kura veikusi neatsveramu ieguldījumu ēkas saglabāšanā un atjaunošanā. Pirms to savā īpašumā iegādājās iepriekšējie īpašnieki Zommeru ģimene, māja 10 gadus bija neapdzīvota, bet tagad te jau nepilnus divus gadus saimniekojam mēs,” stāsta Ilze.

Pirmajā stāvā saglabājusies oriģinālā dedzināto ķieģeļu grīda, manteļskurstenis un muižas seifa kambaris. Dodamies no vienas telpas uz otru, vērojot senlaicīgās griestu velves, iespaidīgās akmens sienas un veco sienu gleznojumu atsegumus. Te patiešām valda īpaša senatnes aura.

• SENA sienas zīmējuma atsegums.

• AUTENTISKĀS KĀPNES ved uz muižas otro stāvu.

“Spoki muižā nav manīti, ja nu vienīgi sikspārnis, kuru redzējusi tikai mana mamma, neviens cits. Varbūt tas ir gariņš, kas lidinās pa mājas mūriem,” uzminot gaidāmo jautājumu, teic mūsu gide.

Šauras izliektas autentiskās koka kāpnes ved uz otro stāvu, kur vairākas telpas piemērotas tūristu uzņemšanai un pasākumu rīkošanai. Šeit istabu interjeram pieskaņotas senlaicīgas mēbeles, dažādi dizaina priekšmeti, pašdarinātas lustras un ziedu kompozīcijas. Telpā labi iederas mākslinieka Jāņa Ruņģa gleznas ar ziedu un dabas motīviem. “Šī ir pirmā izstāde, ko es veidoju 2022. gada Leģendu naktij. Kādā deju kolektīva pasākumā, kas notika pie Mārtiņa Urtāna, ievēroju gleznas pie ģimenes pirtiņas sienām. Es, protams, aizrāvos ar jautājumiem, un tā nonācām, ka Mārtiņa vectēva darbi vēl arvien glabājas Madonas lauku mājā. Ar starpnieku, mākslinieka meitu, palīdzību nodevu ziņu Jāņa Ruņģa sievai, kura bija priecīga darbus nodot mums, lai tie pieredzētu vēl kādu izstādīšanu un cilvēku klātbūtni.” Saglabājušās arī 19. gadsimta podiņu krāsnis, kuras gan tiek reti izmantotas, jo otrajā stāvā ir centrālapkure.

Kleinhofu ģimenei pieder arī jauka seno kafijas krūzīšu un tasīšu kolekcija. “To aizsāka mana mamma, bet aizrāva arī pārējos. Daudz kas nācis no vecvecākiem, bet pērkam arī labdarības veikalos. Citreiz cilvēki piezvana un piedāvā, jo pašiem nav kur likt vai met ārā. Ciemiņi bieži stāv ap galdu, kas pilns ar tasītēm, un atceras, kura no krūzītēm kādreiz piederējusi pašiem, vecmāmiņai vai kādam citam radiniekam.”

Palīdz jaunības maksimālisms un vecāku dzīves pieredze

• “MUIŽAS ISTABAS” ir tūristu iecienīta vieta. Ilze Kleinhofa jau no 17 gadu vecuma muižā veic gides pienākumus un organizē kultūras pasākumus.

Kleinhofu ģimene ir rīdzinieki, un ideja iegādāties muižas ēku viņiem radās spontāni, ieraugot sludinājumu feisbukā. “Iepriekš gribējām iegādāties kādu lauku viensētu, bet neviena no apskatītajām īsti nesaistīja. Tā vecāki atbrauca apskatīt šo muižu, kas iepatikās gan kā varbūtējā dzīvesvieta, gan iespēja attīstīt to par kultūras un tūrisma vietu,” stāsta Ilze. Viņi joprojām dzīvo Rīgā, bet nolēmuši jau nākamajā gadā pārcelties uz muižu pavisam.

“Par kultūras mantojumu mūsu ģimenei nekādu zināšanu iepriekš nebija, visu apgūstam procesā. Pati vēl mācos tālmācības vidusskolā, bet domāju nākamgad uzsākt studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Vēl tikai jāizdomā, kurā specialitātē,” atklāj Ilze. Ģimenē pienākumi ir sadalīti – Ilze jau no 17 gadu vecuma veic gides pienākumus un organizē pasākumus, mamma Ruta, kuras aizraušanās ir mēbeļu atjaunošana, atbild par interjeru, dizainu un ir tīrības un kārtības gariņš, bet tētis Atis, kā smejas Ilze, izpilda abu meiteņu ķecerīgās idejas jeb veic visus tehniskos darbus. “Mans jaunības maksimālisms un vecāku dzīves pieredze labi sader kopā, lai izveidotu “Muižas istabas” par vietu svētkiem, cilvēkiem, mākslai un mūzikai.” Jaunums “Muižas istabās” ir Ilzes māsa Evija ar “MuižaKūko” desertiem, ko novērtējuši jau neskaitāmi gardēži.

Sapņi piepildās ātrāk

Muižas viesiem Ilze spēlē klavieres, ko apguvusi Ķekavas Mūzikas skolā. “Cilvēki ir pārsteigti, un viņiem patīk, ka te skan dzīvā mūzika un valda nepiespiesta radoša atmosfēra. Citreiz notiek sadziedāšanās, kad arī kāds no viesiem sēžas pie klavierēm. Viss ir atļauts, un nav jāpieturas pie strikta plāna.”

Par klavieru, precīzāk, 300 kilogramu smagā flīģeļa, nogādāšanu muižas otrajā stāvā Ilzei ir īpašs stāsts: “Flīģelis gadu nostāvēja mūsu Rīgas mājas garāžā, bet, kad sākām darboties muižā, bija pienācis laiks tam pārcelties uz jaunajām mājām. Uzreiz sapratām, ka pa trepēm neuznesīsim, bet pa balkona logu gan varētu. Ļoti ātri tika sarunāts traktors no vietējā zemnieka un četri puiši palīgos. Tā ar senu Lambordžīni traktoru pa otrā stāva logu man iecēla klavieres. Biju satraukusies, jo daudz kas varēja noiet greizi, bet nu flīģelis ir savā vietā uz “Muižas istabu” improvizētās skatuves. Pirms 10 gadiem, kad sāku mācīties mūziku, domāju, ka man būs flīģelis jau pieaugušā vecumā, bet man ir flīģelis jau 18 gados. Tas nozīmē, ka sapņi piepildās, varbūt pat ātrāk, nekā liekas.”

• FLĪĢELIS gadu nostāvēja ģimenes mājas garāžā Rīgā, līdz atrada vietu Vircavā.

“Es redzu sevi piederīgu šai vietai un prom uz ārzemēm noteikti nebraukšu, ja nu vienīgi pieredzes apmaiņā studiju laikā,” spriež meitene. Viņa brīvajā laikā apmeklē dažādus kultūras pasākumus, kas dod idejas muižas dzīves pilnveidošanai. Ilze dejo Ķekavas Tautas deju ansamblī “Zīle” un bez klavierspēles arī dzied un spēlē ģitāru.

Nākotnes ieceres

Nākamajā gadā projekta ietvaros ēkā paredzēts ierīkot lietus drenāžu un izbūvēt pamatu hidroizolāciju, bet darāmo darbu saraksts jau ir desmit gadus uz priekšu, tajos ietilpst arī vecā šīfera jumta seguma nomaiņa. Pagaidām galvenais akcents tiek likts uz tūrismu, kur aktīvākais periods ir no augusta līdz oktobrim. Šoruden lielākā tūristu grupa, kas te viesojusies, bija 90 cilvēki no Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas.

Kā galvenais pasākums, kas noticis nesen, ir Leģendu nakts, kurā apmeklētāji varēja baudīt multimediālu performanci “Vircavas leģendas”, klausīties flīģeļa skaņās un iejusties Vircavas muižas ilgajā mūžā.

• ŠĪ GADA Leģendu naktī muižā apmeklētāji varēja baudīt multimediālu performanci.

Vasarā pie muižas notiek tirdziņi, kur parasti pulcējas visi Vircavas pagasta mājražotāji, starp kuriem jau izveidojusies draudzība un sadarbība. Tirdziņu laiks bieži tiek saskaņots ar lielāku tūristu grupu ierašanos, nevis otrādi.

Tuvākā nākotnē ēkas saimnieki vēlas piedāvāt muižas istabas izīrēt privātiem pasākumiem ar iespēju pasūtīt īpašu uzkodu galdu. Te svinēta arī Ilzes 18 gadu dzimšanas diena. Tāpat ir domāts organizēt āra kinoseansus. “Mājai patīk cilvēki, līdz ar to vēlamies rīkot džeza kamerkoncertiņus, Muižas svētkus pagalmā pie upes, radošās darbnīcas, kur varēs veidot pērļu kroņus, koka un lina rotas. Un varbūt ar laiku arī uzņemsim kāzas.”

FOTO: INGRĪDA NEUSA-LUCA UN NO “MUIŽAS ISTABU” ARHĪVA

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2023