Krāslavas Māra gaida prieku

Ceļmalā ir brīvas vietas “Jūsu reklāmai”
Pagājušās baltās nedēļas nogalē sanāca ceļojums uz Latgali līdz Krāslavai. Vienā dienā pievarēti vairāk nekā sešsimt Latvijas kilometri. Tā bieži negadās. Lielākoties braucu pa dzelzceļu. Ērti bija rakstīt, un tā neviļus tapa šīs piezīmes.
Rīgas–Jelgavas šosejas malā ir nācies redzēt tukšus reklāmas stendus ar norādēm “Te ir brīva vieta jūsu reklāmai”. Tiešām ceļmalas vai jebkuram pasažierim (ja vien tas krēslā neguļ) ir uzmanības vērta vieta.
Pirmais sniegs ainavā aiz vagona loga apklāja neglītumus. Varbūt pasaule izskatās jaukāka, nekā ir patiesībā? Tomēr uzreiz varu teikt, ka ceļā uz Baltkrievijas pierobežu nevienu noziedznieku – Krievijas agresijas atbalstītāju –, par kuriem apzinīgiem pilsoņiem ir jāziņo Valsts drošības dienestam, nesastapu. Taču pārdomu pietika septiņām bloknota lapām.
Dzelzceļa stacija – bērnu priekam
Latviešu tautas vecā anekdote par čigānu, kas piemānīja stacijas priekšnieku (nopirka biļeti, bet nebrauca), strauji aiziet pagātnē. Mūsdienās sevišķi jaunieši biļetes pērk, ejot garām kasei. Proti, lietojot aplikāciju viedtālrunī. Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāpastāsta, ka Daugavpils dzelzceļa stacijā pretī biļešu kasēm, aizņemot kādu trešdaļu no 1951. gadā būvētās ēkas, ir ierīkots bērnu izklaides centrs ar sauso peldbaseinu (piepildīts ar bumbiņām) un slidkalniņiem, kas, ņiprajiem daugavpiliešiem uzkāpjot gandrīz līdz stacijas zāles griestiem, sanāk gari. Pirms pāris mēnešiem man vēl gadījās būt Gulbenes stacijā, kur stacijas ēkā izvietojas Tūrisma informācijas centrs, kas reizē ir suvenīru veikaliņš. 1868. gadā celtajā Jelgavas dzelzceļa stacijā, kas ir arhitektūras piemineklis un otra lielākā stacija Latvijā pēc Rīgas, iekšējā dzīve ir salīdzinoši klusa. Sen vairs nedarbojas stacijas restorāns. Vienīgi var nopirkt drukāto biļeti, ko liela daļa pasažieru aiz sena ieraduma arī dara. Protams, dabai draudzīgāki ir jaunieši, kas šādas lietas kārto telefonā.