Andra Ozola
Šodien kristīgajā baznīcā tiek svinēta Lielā jeb Zaļā ceturtdiena – diena, kad saskaņā ar evaņģēlijos rakstīto tika iedibināts Svētais Vakarēdiens un Kristus tika nodots un sagūstīts.
Kā vēstī evaņģēliji, Zaļās ceturtdienas vakarā, pēdējoreiz vakariņojot ar mācekļiem, Jēzus, paredzot savu nāvi, devis saviem mācekļiem maizi un vīna biķeri. Maizi viņš aicinājis apzināties kā viņa miesu, kas par cilvēkiem tiek dota, bet vīnu biķerī – kā viņa jaunās derības asinis, kas par cilvēkiem tiek izlietas grēku piedošanai.
Šādi ticis iedibināts Svētais Vakarēdiens, kas lielā daļā kristīgo draudžu ir neatņemama dievkalpojuma sastāvdaļa. Savukārt neilgi pēc vakariņām Jēzus sagūstīts un aizvests pie augstajiem priesteriem un ļaužu vecajiem, kuri pieņēmuši lēmumu par viņa nonāvēšanu.
Ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumiem tiek ievadītas Lieldienas, proti, trīs svētās dienas Kristus nāves un Augšāmcelšanās piemiņai. Lielajā ceturtdienā notiek Svētā mise par piemiņu Pēdējam Vakarēdienam, kura laikā Kristus iestādīja un dalīja apustuļiem Vissvētāko Sakramentu jeb Dievmaizi. Kristus parādīja pazemības piemēru saviem mācekļiem, mazgājot viņiem kājas. Šī kāju mazgāšana simboliski nozīmē kalpošanu, t.i., priesteriem ir jākalpo savai tautai un arī savā starpā.
Dievkalpojuma beigās Vissvētākais Sakraments procesijā tiek aiznests un novietots īpašā altārī. Tautā to sauc arī par “cietumu” vai “tumsības vietu”, jo Kristus šajā vakarā tika nodots. Šī notikuma traģiskais raksturs baznīcas liturģijā izpaužas arī ārēji, jo Vissvētākā Sakramenta mājiņa lielajā altārī paliek atvērta un tukša, altāris stāv neapsegts, ērģeles un zvani ir apklusuši līdz pat Lielajai sestdienai.
Teksts: LETA
Foto: no arhīva
Reklāma