Beidzot arī “Pagrabā” tika ievilkts “Zoom”, un
ar pasaulē atzīto modes mākslinieci Baibu Ladigu-Kobajaši (Kobayashi) tikāmies
100% virtuāli. Baiba ir jelgavniece, kas vairākus gadus pavadījusi Šanhajā, un
tas radījis pasaulīgu skatījumu uz dzīves vērtībām. Viņa iestājas par
ilgtspējīgu modi, kas palīdzētu saudzēt planētu un samazināt modes radīto
atkritumu daudzumu.
– Šķirstot vecos “Pagrabus”, kas tapuši vēl pagājušajā gadsimtā, atradu
arī tavu rakstu. Vai atceries tādus laikus?
Nē, tas man ir pārsteigums! It kā pa miglu kaut ko atceros,
jo ar Andu Kļaviņu rakstījām “Dienai”, tad jau droši vien arī “Ziņām”. Taču ar
žurnālistiku esmu saistīta jau no 13 gadu vecuma, kad mans klasesbiedrs Kārlis
Vērdiņš uzaicināja zīmēt žurnālam “Draugs”. Tolaik žurnālu vēl neveidoja
datorsalikumā un es savas ilustrācijas iesniedzu, sūtot pa pastu, nevis
digitāli. Vēlāk izveidojām meitenēm specializētu žurnālu “Es”, man bija 17
gadu, un es jau biju redaktore. Tur taisīju stailingus un visu piedzīvojām no
nulles. Žurnālistikā nedaudz pastrādāju arī televīzijā, veidojot dažādus
raidījumus.
– Kādas ir tavas atmiņas par Jelgavu deviņdesmitajos?
Es neesmu tajā “Jelgava 94” trakajā posmā piedalījusies, bet
kopā ar Joņevu esmu mācījusies mākslas skolā. Man rokenrols ieslēdzās nedaudz
vēlāk. Dzīvoju Pārlielupē, kur viss notika mierīgāk nekā pilsētas centrā. Es
spēlēju mūziku, zīmēju, mācījos, man tam vienkārši nebija laika. Biju godīga un
apzinīga meitene. (Smejas.)
Jelgava deviņdesmitajos man asociējas ar mācībām, es gāju pie
Ulda Rogas zīmēt kultūras namā, tad mākslas skolā un 4. vidusskolā mācījos arī
mūziku. Mans rokenrols ieslēdzās Rīgā, kad sāku studēt Mākslas akadēmijā, kur
vienkārši citādāk nevarēja. Tur pat pasniedzēji nāca klāt un teica – tu nepīpē,
kā tu pabeigsi akadēmiju? Tā bija traka bohēma, un tur tā kārtīgā meitenīte
tika salauzta. Savukārt Jelgava pret mani bija godīga un lika mācīties.
Visu rakstu lasiet 30.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: Dzintra Žvagiņa un no personīgā arhīva
