Ervīns Ramiņš ir BJMK Rokskolas
mākslinieciskais vadītājs un vokāla skolotājs. Vēl arī rokgrupas “Laime
pilnīga” solists un cilvēks ar sirsnīgu humora izjūtu. Viņš katram, kurš vēlas
iemācīties dziedāt, atradīs īpašo pieeju, vienalga, vai cilvēkam seši vai
sešdesmit gadi.
– Tev ir Emīla Dārziņa Mūzikas skolas un
arī Mūzikas akadēmijas izglītība, taču tu nenāc no muzikālas ģimenes. Kas bija
tas, kas lika mūziku apgūt profesionāli?
Ģimenē neviens ar mūziku nenodarbojās, bet tēvs
varēja to darīt. Pirms armijas viņam bija sava grupa, bet, kad atgriezās,
izlēma būt inženieris. Muzikalitāte mūsu ģimenē ir dzīvojusi vienmēr, tikai
sanācis tā, ka esmu pirmais, kas aizgājis šo ceļu profesionāli.
Sākums bija pavisam vienkāršs – mamma piedāvāja
iet mūzikas skolā, kur jau gāja māsa. Nekādas citas izvēles īsti nebija,
modernās dejas droši vien sanāca vidēji, ko tad citu varēju darīt? Atceros, ka
kompromiss bija ļaut man izvēlēties akordeonu vai klavieres. Bija skaidrs, ka nelielā
dzīvoklī flautai vai vijolei neviens nepiekristu, tad es izvēlējos klavieres un
aizgāju uz kora klasi, kur mācījos arī solo dziedāšanu.
Tad solfedžo skolotājai dēls beidza Dārziņskolu un
viņa eksāmenam vajadzēja jaunu cilvēku, ko apmācīt savā specialitātē. Skolotāja
izvēlējās mani, un tā es sāku mācīties spēlēt trombonu. Padevās tik labi, ka
eksāmenā mani noskatīja trombonistu guru Boļeslavs Voļaks, un tā no piektās
klases es pārgāju mācīties uz Dārziņskolu. Dzīvoju Ogrē un katru dienu braukāju
uz Rīgu. Tie bija kolosāli gadi, man bija izcils skolotājs, kurš iemācīja
saprast mūziku un ļoti iedvesmoja. Joprojām, strādājot par pedagogu, izmantoju
daudz ko no tā, ko apguvu pie viņa. Skolotājs bija ļoti spēcīga personība, un
es jau principā no piektās klases zināju, kādi būs manas dzīves turpmākie
sešdesmit gadi. (Smejas.) Nebija citas domas, pēc skolas sekoja Mūzikas
akadēmija, bakalaurs, maģistrs un orķestris.
Visu interviju varat izlasīt 26.novembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs un no personīgā arhīva
