Elizabete
Pavlovska ir kultūras un izglītības cilvēks, kura atradusi
iespēju abas šīs jomas apvienot. Organizējot un vadot dažādus
Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” kultūras notikumus, viņa
vienlaikus meistarīgi veido nozīmīgu atbalsta programmu skolēniem
un skolotājiem. Saspēlējot kopā mūziku, literatūru un sarunas,
tiek radītas aizvien jaunas idejas, kā citam citu atbalstīt un
iedvesmot.
– Pāris gadu pēc vidusskolas beigšanas
tu atgriezies savā skolā par skolotāju. Kāds bija šis periods,
kad no skolnieces kļuvi par pedagogu?
Mācoties Jelgavas 4.
vidusskolā, es diezgan aktīvi piedalījos skolas dzīvē, dziedāju
korī, darbojos pašpārvaldē. Kad pabeidzu skolu, man kā kultūras
cilvēkam loģiskais ceļš bija Kultūras akadēmija, taču
nabassaiti ar savu skolu nepārgriezu. Man bija izveidojušās
brīnišķīgas attiecības ar direktora vietnieci Sanitu Baltiņu,
un, lai arī jau studēju, visu laiku atgriezos skolā, kur turpināju
vadīt pasākumus un palīdzēt dažādās aktivitātēs. Kādā
brīdī Sanita jautāja – varbūt tev ir jāsāk strādāt skolā?
Man ļoti patīk komunicēt ar jauniešiem, un tā es sāku vadīt
publiskās runas fakultatīvu. Tad pienāca diena, kad Sanita
ierosināja – varbūt tev vajadzētu audzināt klasi? Es biju ļoti
pārsteigta, tomēr lēcu iekšā piedzīvojumā, un tā sākās mana
lielā avantūra skolā. Audzināšanā bija jāņem piektā klase,
jaunieši, ar kuriem man bija tikai 12 gadu starpība. No vienas
puses, tas ir daudz, jo esmu pieaugušais, studēju, bet patiesībā
tas ir maz. Tomēr tas viss bija ļoti interesanti. Pēc akadēmijas
klāt piemācījos pedagoģijas kursu, kas deva man atļauju strādāt
skolā pilnu slodzi, un tad es pastrādāju tur vēl pāris gadu,
mācīju arī sociālās zinības. Taču paralēli tam kultūra visu
laiku bija klātesoša.
Visu interviju lasiet 30.decembra “Zemgales Ziņās”
Foto: no personīgā albuma
