Asociatīvajā ķēdē aiz vārdiem Jelgava, deviņdesmitie, metāls
diezgan ātri var nokļūt līdz “Huskvarn” un, protams, Urbix jeb īstajā vārdā
Normundam Štefenhagenam. 2020. gadā viņš joprojām ir jelgavnieks, galdnieks un
mūziķis, kura dzīvē gandarījums un vilšanās iet roku rokā. Taču mūzika viņam
vairs nav pašizpausme, drīzāk misijas apziņa un vēlme godināt latviešu
strēlniekus.
– Kāda ir tava deviņdesmito gadu atmiņu esence?
Man liekas, ka mēs bijām daudz brīvāki nekā tagad. Zināmā
mērā bijām atkarīgi no vecākiem, bet, no otras puses, brīvāki. Mēs vēl
nedzīvojām stereotipos, ka visam ir jābūt tā vai šitā, ka ir jāiekļaujas kaut
kādos priekšrakstos. Deviņdesmitajos tam tik stigri nesekojām. Jā, mēs daudz
kļūdījāmies, bet arī pārāk nenosodījām cits citu, nepārmetām. Liekas, ka mēs
kaut kā labāk satikām, bijām mazāk agresīvi. Pat ja sadalījām sevi subkultūrās
– panki, metālisti, plikgalvainie –, pat ja izkāvāmies, iekšēji mums nebija
tāda naida vienam pret otru, kāds cilvēkos ir tagad.
Es joprojām esmu mūzikā, kas palīdz dzīvot mazliet tādam,
kāds biju toreiz. Tā rokmūzika ir viena riebīga inde (smejas), es mēģināju
izkāpt, bet man līdz galam nesanāca.
– Jā, atceros, ka 2015. gadā “Huskvarn” nosvinēja apaļu jubileju un
beidza savu pastāvēšanu.
Bet tad parādījās spēki, kas ievilka atpakaļ, turklāt tik
filigrānā veidā, neko ļaunu nedomājot. Mēs ar “Husīti” jau bijām 25 gadus
nospēlējuši, jutām, ka laikam progresa vairāk nebūs. Gribējās no
subjektivitātes pāriet objektivitātē un uztaisīt foršus svētkus sev un pārējiem
draugiem. Var teikt, ka mums tas sanāca.
Un tad vajadzēja uzrasties Uģim Treidem no folkloras kopas
“Vilki” un paaicināt mūs ieskaņot skaņdarbu viņu albumam ar latviešu karavīru
dziesmām smagajās versijās. Mēs uztaisījām vienu dziesmu, kas iepatikās ne tikai
“Vilkiem”, bet arī mums pašiem. Tā, sākot no 2015. gada, lēnā garā kāpinājām
sevī spēkus, domas un idejas par to, ko darīt tālāk. Tā aizgājām līdz latviešu
strēlniecībai, un izrādījās, ka tas ir sasodīti interesanti un tuvi.
Visu rakstu lasiet 16.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: Iveta Pavziniuka un no personīgā arhīva
