Sesavas
bibliotēkā jau trīs gadus veiksmīgi darbojas grāmatu lasītāju
klubiņš, kas radies divu Intu saskanīgā kopdarba rezultātā.
–
Inta un Inta, pastāstiet, lūdzu,
par sevi!
Inta
Māra Rubana: Pēc
izglītības esmu bioloģe un visu mūžu strādājusi augstskolā.
Tagad pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem esmu atgriezusies savu
vecāku mājā. Esmu atnākusi atpakaļ lauku dzīvē, mēģinu
iejusties, iepazīties ar cilvēkiem un drusku rosīties. Vismaz
iesākumā sevis pašas dēļ.
Inta
Strazdiņa: Šeit
dzīvoju no 1987. gada, kad vīrs pēc akadēmijas atnāca strādāt
kolhozā “Avangards”. Bibliotēkā man iet sestais gads, pirms
tam vienpadsmit nostrādāju Jelgavā tirdzniecībā. Esmu cilvēks,
kam patīk mainīt savas nodarbošanās, tādēļ, kad radās iespēja
pieteikties bibliotekāra vietai, es to darīju. Izturēju diezgan
lielu konkursu, un izrādās, man šeit ļoti patīk. Visu mūžu
esmu apguvusi dažādas radošās nodarbes un rokdarbus, to visu es
varu šeit izmantot.
–
Mani vienmēr interesējis, vai darbs
bibliotēkā ir miers un klusums grāmatu valstībā?
I.Strazdiņa: Nekā
tamlīdzīga! Darba bibliotēkā ir daudz, jāstrādā gan ar
papīriem, gan ar datoru. Cilvēki nāk, grib parunāties, un man tas
patīk, jūtos savu lasītāju mīlēta. Šad un tad saņemu kādas
mazas dāvaniņas, piemēram, pirms diviem gadiem man uzdāvināja
skaistus tulpju sīpolus, un tagad tās zied manā dārzā.
Bibliotēkā organizēju arī pasākumus, kas man kā komandas
cilvēkam nav nemaz tik viegls uzdevums. Esmu šeit viena, nav, ar ko
pakonsultēties, un izpaliek ideju mētāšana.
Parasti
rīta puse ir mierīgāka, pēc vieniem sāk nākt bērni. Līdz
ceturtajai piektajai klasei bērni lasa diezgan labi, pēc tam mazāk.
Bet, manuprāt, tas ir pārejošs posms, jo vēlākā vecumā viņi
visbiežāk atsāk lasīt. Ja interese par grāmatām ir ielikta, tā
nekur nepazūd. Domāju, visgrūtāk ir puikām ap divpadsmit
trīspadsmit gadiem, viņiem ir ļoti grūti atrast literatūru, kas
aizrauj.
Visu rakstu lasiet 28.maija “Zemgales Ziņās”
Foto: Iveta Pavziniuka
