Jau
izpārdots grupas “Dagamba” un kamerorķestra “Sinfonietta
Riga” koncerts 20. augustā brīvdabas koncertzālē “Mītava”,
kas atbilstoši tagadējiem epidemioloģiskajiem apstākļiem diemžēl
spēj pieņemt trīskārt ierobežotu klausītāju skaitu. Taču
kamerorķestra “Simfonietta Riga” diriģents Normunds Šnē
labprāt piekrita sarunai ar “Ziņām”. Sarunas temats gan nav
tik daudz par gaidāmo koncertu kā par Jelgavu, kas ir Normunda
dzimtā un jaunības pilsēta (līdz 90. gadu sākumam) un kuras
mūzikas skolai nākamgad apritēs simt gadu.
– Kāda loma ir
Jelgavas mūzikas skolai tavā dzīvē?
Uz Jelgavas mūzikas
skolu, kur strādāja mani vecāki (mūzikas teorijas pasniedzēja
Felicita Šnē un vijoļu spēles pedagogs Romāns Šnē – red.),
es gāju kā pilnīgs sīkais – jau no trīs četru gadu vecuma,
vēl pirms iestājos bērnu skolā. Nereti gadījās tā, ka vecākiem
mājās mani nebija kur likt, un tā pieskatīšanai tiku ņemts uz
viņu darbavietu. Es mūzikas skolā zināju katras durvis,
skolotājus, arī tantiņas, kas dežurēja garderobē. Tās man bija
otrās mājas.
– Bērnu skolā tik
gludi tev negāja. Esot bijušas domas par citām nodarbēm un
profesijām. Pirms gadiem sešiem intervijā Latvijas Radio
“Klasikai” Felicita Šnē minēja, ka bērnībā esi spītīgi
vēlējies kļūt par leļļu teātra aktieri vai direktoru. Un
sākumā pat nelīdzējušas mātes atrunas, ka tev nav talanta tajā
jomā.
Leļļu teātris bija
pavisam bērnībā. Tolaik sacerēju un iestudēju ludziņas. Vēlāk
pusaudža gados man jau bija domas par kinooperatora profesiju. Tomēr
mūziku nekad tā īsti neesmu metis pie malas. Ar to vijoli gan
nākotnes domas nesaistījās. Kurš bērnībā grib sēdēt un
“zāģēt”! Un vēl mācīties vecāku vadībā, kur tu esi zem
lupas! Bet tad pēc 7. klases man “ausīs iekrita oboja”, ko
pamēģināju. Un laimīgā kārtā pedagoga Jāņa Kanajeva vadībā
viss aizgāja. Viņš bija Latvijas Nacionālās operas oboju grupas
koncertmeistars un vēl joprojām ļoti cienījamā vecumā strādā
operas nošu bibliotēkā. 70. gados Jānis Kanajevs strādāja arī
par obojas spēles skolotāju Jelgavas mūzikas skolā. Viņš kā
pedagogs bija ārkārtīgi smalkjūtīgs un pacietīgs, bija patīkami
ar viņu būt kopā. Arī profesionāli Jānim Kanajevam bija ļoti
daudz ko teikt.
– Pēc pamatskolas
pabeigšanas iestājies mūzikas vidusskolā?
Ko vispār pusaudzis 8.
klasē (tolaik pēc pamatskolas beigšanas – red.) var izlemt par
savu nākotni! Tajā laikā viņu interesē viss, bet viņš ir
pilnīgs nejēga, lai izšķirtos par kaut ko konkrētu. Tā bija
tāda sevis meklēšana. Negribējās turpināt mācīties 1.
vidusskolā, kur man bija forša klase, kas vēl tagad tiekas
salidojumos. Bet ne par to ir runa! Man nepatika vidusskolas “liekie
priekšmeti”. Matemātika mani neinteresēja, bet fizika ar
radiotehniku gan. Arī ķīmija nez kāpēc labi padevās. Nu tas
tāds jaunības periods…
Foto: Gaitis Grūtups.
Visu interviju var lasīt 13.augusta “Zemgales Ziņās”
