Laikam vislielākais prieks ir par cilvēkiem, kas pēc ilgas un
pasaulīgas prombūtnes atgriežas mājās ar svaigu skatu un pilnu galvu radošām
idejām. Tāda ir arī Inese Saulāja, kura pārzina mūzikas industriju Latvijā un
pasaulē un ir gatava dalīties savās pārdomās par to, kā Jelgavai kļūt
patīkamākai radošiem prātiem un izdarīgiem jauniem cilvēkiem.
– Pēdējais, ko par tevi varēja lasīt vietējā presē, bija 1999. gadā, kad
gribēji kļūt par žurnālisti. Kas tavā dzīvē ir noticis pa šo laiku?
Es arī pabeidzu Latvijas Universitātes sociālo zinātņu
bakalaura programmu. Gluži par žurnālisti nekļuvu, tomēr tur iegūtas zināšanas
joprojām lieku lietā ikdienā. Šobrīd esmu vienas no pasaulē lielākās ierakstu
kompānijas “Warner Music” pārstāve Latvijā. Mans darbs ir ar māksliniekiem,
viņu promotēšana, es rakstu ziņas par jaunākajiem albumiem, sasniegumiem,
dziesmām.
– Tātad apņemšanās ir īstenota.
Savā ziņā – jā. Kādā brīdī esmu rakstījusi vairāk, bet tas
mani neaizrauj tik ļoti kā darbs ar mūziku un izpildītājiem. Es 11 gadu
nostrādāju izdevniecībā “MicRec” par autortiesību menedžeri. Tajā laikā tas
mani ļoti interesēja. Esmu redzējusi gan Latvijas, gan starptautiskās mūzikas
industrijas virtuvi un bijusi tajā aktīvi iesaistīta pēdējos divdesmit ar
astīti gadus. Es tur ļoti ērti jūtos.
– Kā žurnālistikai pievienojās mūzika?
Droši vien kaut kādi čaļi bija vainīgi. Puiši, kas man
patika, spēlēja kādā grupā, viņu dēļ bija iespēja redzēt mūzikas vidi. Ar
mūziku mani saista arī bērnības atmiņas par Noru Bumbieri, kas bija mammas
māsīca. Tas veidoja dabīgu vilkmi.
Vēl svarīgs pavērsiens bija tas, ka pirmajā gadā es netiku
žurnālistos. Atbraucu mājās un domāju – ko lai tagad dara? Atceros, sēdēju
gultā, šķirstīju avīzi “Diena” un pamanīju sludinājumu, ka Rīgas doma Kora
skola uzņem mūzikas menedžmentā. Tanī brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka man to
vajag. Iestājos un gadu tur nomācījos. Pabiju “Platforma Records” uz prakses
laiku, un tas riktīgi patika. Kad nākamajā gadā tomēr iestājos žurnālistos,
sapratu, ka mani joprojām interesē mūzika, un es pieteicos darbā “MicRec”. Biju
kā neatlaidīga muša, prasīju Guntaram Račam, lai ņem darbā, un nekas jau viņam
beigās neatlika kā paskatīties, ko es varu.
Visu interviju lasiet 15.oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto: Iveta Pavziniuka
