Mūsu pilsētu Jelgavu dēvējam par Latvijas literātu galvaspilsētu, jo ar to saistīti tik daudzi zināmi un arī mazāk dzirdēti rakstošo ļaužu vārdi. Prieks, ka par šo faktu varam runāt ne tikai pagātnes formā, rakstniecības, īpaši dzejas, dzīve ir gana rosīga arī mūsdienās, par ko liecina aktīvā dzejnieku klubiņa darbība, daudzie Dzejas dienu pasākumi, galu galā – arī uz viļņa esošais Jānis Joņevs ir mūsējais. Jelgavnieki mīl dzejniekus, un, cerams, arī dzejnieki mīl jelgavniekus.
kāds mans dzejas skolotājs reiz teicarakstot dzeju
vajag radīt konceptues tādu radījuvisu dienu iedomājoska es esmu rūķissevišķi
man palīdzējarudie mati un neskūtā bārdatagad uz pasauli es skatos no
apakšas un uz cilvēkiem arī un man patīkredzēt visus tos milžus kas
man staigā apkārtun kopš tā laika maninemaz neievērojo ir aizņemti ar tāmsavām
milžu lietāmgar kurām mums tādāmsīkaliņām nav nekādas daļasvakaros tramvajā viņi
gan jocīgi skatījāskad centos palīst zem tramvaja sēdekļiemun nez kāpēc
viņiem nepatika atbildeun balsis kļuva rāmas un nomierinošaskad
paziņoju tiemka es esmurūķis
Tādu – dauzīgu, aktīvu un rāmjos neieliekamu – es iepazinu
dzejnieku, nu jau kādu laiku jelgavnieku, Daini Deigeli. Cilvēks, kuram nav
vienalga, kas notiek. Cilvēks, kuram rūp citi cilvēki. Cilvēks, kurš tieši un
šokējoši atklāti var paust savas emocijas. Dzejnieks, kura dzeja sit pa pieri,
baksta starp ribām, kutina un liek izbrīnā vai dažreiz šokā ieplest
acis…Dzejnieks, kura dzeja nevienu neatstāj vienaldzīgu. Dzejnieks, kura dzeja
iesēžas kaut kur pakausī un ik pa brīdim par sevi atgādina, pakņudinot,
pabubinot, liekot noripināt kādu asaru vai skaļi iesmieties pārpildītā
vilcienā. Pavisam nesen, decembrī, iznāca Daiņa Deigeļa jaunais dzejoļu
krājums “Pilsētā mirstošas saules ēnā”. Šo nelielā izmēra grāmatiņu tā vien
gribas nēsāt somiņā blakus tādām svarīgām lietām kā naudas maks, telefons un
lūpu krāsa, lai ik pa brīdim izvilktu, palasītu, padomātu, atrastu jau nez kuru
dziļo jēgu Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijās, kas ideāli papildina Daiņa
dzejoļus. Tā nav grāmata apputēšanai grāmatu plauktos, tā grib dzīvot pati savu
dzīvi, ik pa brīdim papildinot manējo. Dzejoļus nevar izlasīt vienā elpas
vilcienā, tie jābauda tāpat kā “Chateau Mouton Rothschild 1945” – pa malciņam.
Un kad tad vēl, ja ne brīdi pēc grāmatas iznākšanas aicināt dzejnieku uz
sarunu?
Interviju lasiet 28. janvāra “Zemgales Ziņās”
Foto: no personīgā arhīva
