Veru Raubēnu no Miezītes ceļa skolotāju mājas kaimiņi sauc
par mājas gariņu, kas ar pozitīvu, sirsnīgu labvēlību uzmundrina un palīdz, kā
arī rāda piemēru, ka cilvēks arī ievērojamā vecumā var būt rosīgs un
iedvesmojošs. Vera pati uzkopj savu dzīvokli un vēl aizvien piemājas dārzā
aprūpē kādu dobīti. Pati bezbēdīgi smej, ka 92 gados spēka ir ievērojami mazāk.
Reiz viņa pie dobes nokritusi un bez palīdzības nav varējusi piecelties. Tomēr
nokāpt no dzīvokļa otrajā stāvā viņai nav nekas grūts. “Redzu gaismu. Galviņa
man strādā. Nu kā lai nepriecājas par dzīvi! Kaut esmu viena pati – vīrs ir
miris, un meita, kā apprecējās, tā sāka dzīvot atsevišķi. Bet es saku, ka
negribu no šejienes prom,” teic Vera Raubēna. Viņa ir Miezītes patriote, kas
uzskata, ka nedzīvo pilsētā, bet gan laukos. Tiesa, beidzamajos četrdesmit
piecdesmit gados pilsēta ir iestiepusies Miezītē. Lielo daudzdzīvokļu māju gan
te nav. Toties ir laipiņa uz Svētes upi, kur viņa agrāk kopā ar kolēģi Laumu
Apsīti gāja peldēties. Lauma, izmantojot ar gaisu pildītās mīkstās bērnu
rotaļlietas, iemācījusi viņu peldēt.
Būdama agrākā Miezītes skolas skolotāja, Vera Raubēna 1.
septembrī svinēja Zinību dienu. Tomēr pati atzīst, ka skolotājas darbs nav
bijusi viņas iecerētā profesija, bet gan apzinīgi deviņus gadus veikts
pienākums. Skolotājas darbu Vera Raubēna uzņēmās, lai īstenotu savu īsto
aicinājumu – dziedāšanu.
Visu rakstu lasiet 3. septembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Gaitis Grūtups un no personīgā arhīva
